Šķiet, jo tuvāk nāk Ziemassvētki un gadu mija, jo ātrāk aizrit dienas – no vienas tumsas līdz otrai atliek vien sprīdis. Kādu atcerēsimies šo laiku? Vismaz man tas saistās ar lielu zaudējumu apziņu un nemitīgiem kašķiem visos līmeņos – no “pašas augšas”, kā mēdzam dēvēt Saeimu, valdību, arī pašvaldības, līdz “apakšai” – mūsu sasvstarpējām attiecībām ikdienā. Ar informāciju un atziņām par akadēmiķa Jāņa Stradiņa un izcilā diriģenta Marisa Jansona aiziešanu mūžībā ir pilni visi masu saziņas līdzekļi, it kā cenšoties cits citu pārspēt cildinošo vārdu birumā. Jā, viņi bija un būs mūsu tautas dižgari, kuru dzīves piepildījums līdzinās leģendai. Diemžēl, retāk pamanām līdzcilvēkus, kuru dzīve nav ne tik spoža, ne arī tik veiksmīga. Tomēr nereti viņu veikums ir ne mazāk apbrīnas vērts. Manuprāt, ir labi būt žurnālistam, lai atrastu un izceltu gan veiksmīgus un darbīgus, gan gaišus un sirdsgudrus cilvēkus, kuri dāvā prieku, atbalsta, iedrošina un palīdz. Nē, ne jau ar naudu, lai gan nevar noliegt – ziedošana mums ir topā sevišķi adventes laikā. Viņi par spīti minimālajai algai vai niecīgajai pensijai dāvā sirds siltumu un labus vārdus, kuru mums tik ļoti trūkst. Var vien pabrīnīties, ka daudzos cilvēkos sakrājies tāds naids, dusmas, pat nežēlastība, lai ar to kā samazgām pielietu sociālos tīklus. Vai tad tiešām negribas redzēt un dzirdēt, izjust patiesu līksmi, gandarījumu, pateicību, arī piedošanu? Tik ļoti esam aizņemti ar sevi – uz kuru sarīkojumu, koncertu doties, kā ģērbties, kādu frizūru veidot, ko likt galdā, un pat uz brīdi neienāk prātā, kā šajā skaļajā Ziemassvētku tirdziņu un lielveikalu iepirkšanās burzmā jūtas cilvēki, kuriem šīs iespējas ir liegtas. Viņiem katra iziešana sabiedrībā prasa spēku, cīņu un saņemšanos. No malas tas nav redzams un var, protams, filozofiski secināt – šis fakts ir vienkārši jāpieņem. Tiesa, tiek rīkotas akcijas, lai vismaz daļu šo cilvēku atbalstītu, bet mums nav nekāda priekšstata – kā ir zaudēt spēju dzirdēt, redzēt vai kustēties. Vajadzētu pamēģināt – aizbāzt ausis vai aizsiet acis un kaut vienu dienu iztikt bez skaņu pasaules ar visur skanošajām Ziemassvētku dziesmām un bez apkārtnes ar mirdzošajām svētku eglēm.
