“Kamēr mums ir vecāki, mēs visi esam bērni,” man nesen teica draugs. Šajās attiecībās ir mūžīgais ritums – nebeidzami prieki un raizes, problēmas un risinājumi. Tā ir pati dzīve, kura mūs nesalauž ne bērnībā, ne vecumā, ja vien jūtam ģimenes atbalstu! Tās ir ļoti privātas jūtas un attiecības, kurās mēs pasauli neielaižam. Cik cilvēku, tik ģimenes dzīves modeļu! Es te nerunāju tikai par vīriem un sievām, bērniem un vecākiem, bet par attiecībām dzimtās. Par to, kā lolojam bērnus mazotnē, kā saudzējam cits citu jaunībā un brieduma gados, kā aprūpējam vecos cilvēkus viņu mūža nogalē. Manuprāt, tā ir liela laime – piedzimt, uzaugt, dzīvot un nomirt ģimenē. Ne katram tāda laime ir dota.
Prātā palikuši aktrises, daudzbērnu mātes un psiholoģijas doktores Diānas Zandes vārdi par to, ka reālajā dzīvē nav tādas ideālās mammas. Tātad ir tikai fantāziju pasaulē. Realitātē nav arī ideālā tēva. Mums savi vecāki jāpieņem un jāmīl, kādi tie ir. Tāpat kā vecākiem jāmīl savi bērni, necenšoties tos pārveidot pēc sava prāta. Ikviens no mums ir unikāls. Tā ir neatkārtojama gēnu kombinācija. Ikviens jau piedzimstam kā personība. Sadzīvot ģimenē, dzimtā vairākām personībām nav viegli. Noteikti daudz vieglāk cilvēkam ir dzīvot vienam pašam. Un tomēr vairums no mums vēlas ģimeni (ko nu kurš ar šo jēdzienu saprot), vēlas sev blakus tuviniekus. Kāpēc? Vai tas ir vairāk pienākums nekā brīvā griba, vairāk pieradums nekā mīlestība, vairāk bailes no vientulības nekā vēlme būt kopā, vairāk ļaušanās tradīcijai, nevis savai izvēlei? Dots pret dotu! ◆
