Draudzene pastāstīja par sadzīves raibumiem savā daudzdzīvokļu mājā. Viendien pamanījusi ābolu serdes uz balkona mētājamies. Citreiz, kad kārusi veļu uz balkona, ar kārtējo ābola serdi dabūjusi pa pauri. Momentā pametusi acis augšup un piektajā stāvā ieraudzījusi divus mazos smaidām pār visu ģīmi. Sieviete pakratījusi pirkstu, pateikusi, ka sūdzēsies mammai. Licies, ka ar to pašu incidents būs izsmelts, taču – nekā nebija! Pēc dažām dienām sīkie pieķerti kāpņu telpā lejam uz galvas ūdeni tiem, kas kāpj pa trepēm. No izskaidrošanās ar kaimiņiem mazie paspējuši aizbēgt un ieslēgties dzīvoklī. Kaimiņi sākuši savā starpā aprunāt izlaisto bērnu ģimeni. Atklājies – vienam vīrietim šie paši bērni esot pa logu metuši ar bateriju. Ar smagumu trāpīts pa deniņiem! Vīrietis pēc tam reizes piecas esot gājis klauvēt pie puišeļu dzīvokļa durvīm. Ne reizi mammas neesot bijis mājās. Ne rītos, ne vakaros. Strādā laikam. Tā nosprieduši kaimiņi. No vienas puses viņiem esot žēl bērnu, žēl mātes, bet… Jaunā paaudze ir tomēr jāaudzina! Tā uzskata kaimiņi. Ja māte neveic savus pienākumus, kādam jāieved kārtība viņas vietā. Domāts, darīts! Viena no kaimiņienēm novaktējusi bērnus un izgājusi kāpņu telpā brīdī, kad šie gājuši garām uz savu dzīvokli. Šī pateikusi: “Ja vēlreiz izstrādāsiet kādas blēņas un jutīšu jūsu nedarbus, nudien abiem noraušu ausis. Ne uz ko nepaskatīšos. Mamma jūs neaizstāvēs!” Ticiet vai ne, bet kopš tā brīža mājā esot iestājies miers un kārtība. Tikai neviens nezina, kā tiem mazajiem klājas. Viņu mamma joprojām neesot redzēta.
