Gulbenietis Pēteris Borodkins mūžā uzmūrējis 285 kamīnus, bet krāšņu bijis tik daudz, ka ne saskaitīt.
Gulbenietis Pēteris Borodkins mūžā uzmūrējis 285 kamīnus, bet krāšņu bijis tik daudz, ka ne saskaitīt. Meistars pārliecinājies, ka aizvien vairāk cilvēkiem ir būtiska dzīvā uguns, nevis mākslīgā kamīna gaisma un siltums, jo atklāta liesma rada romantiku, īpaši rudenī, kad ārā līst aizvien biežāk un kļūst vēss. Lai gan kamīns nav galvenais mājokļa apkures elements, ļaudis to izvēlas izsmalcināta stila izjūtas radīšanai.
“Kamīns ir ļoti kaprīza lieta. Ja kurtuvē kaut vienu ķieģeli iemūrēsi nepareizi, tas grūdīs atpakaļ dūmus. Kad man bija 28 gadi, tad drosmes bija mazliet vairāk nekā sajēgas, tāpēc biju pārliecināts, ka kamīna ierīkošana un krāsns mūrēšana ir nieks. Atceros, ka dažus mēnešus strādāju kopā ar pieredzējušo meistaru Pēteri Rozovu. Pamatprincipi bija skaidri. Zināju, ka dūmiem jāiet augšā, lejā, augšā, lejā un tad skurstenī. Vai kas varēja būt vēl vienkāršāks? No meistara aizgāju un sāku strādāt patstāvīgi. Likās, ka es zinu visu, lai gan patiesībā tā nebija,” stāsta P. Borodkins.
Tikai pēc dažiem gadiem viņš apzinājies, ka būtībā zina gaužām maz. Bijuši vajadzīgi vēl desmit gadi, lai varētu sacīt, ka praksē gūtās iemaņas dod cerēto rezultātu.
“Varbūt tik ilgs laiks bija vajadzīgs tāpēc, ka esmu dīvains? Tomēr galvenais, ka es to apzinos. Ne tikai jaunībā, arī turpmākajos gados pārliecinājos, ka strādnieks tikai ar tulznām saujās vien neko nevar. Ir jābūt zināšanām. Diemžēl arī pirmā meistara zināšanas salīdzinājumā ar šodienu bija niecīgas,” bilst meistars.
Krāsns jāmūrē vecā mēnesī
Pēteris uzskata, ka saprātīgam un loģiski domājošam cilvēkam apaļo krāsni teorētiski var iemācīt uzmūrēt dažās stundās, bet vajadzīgas praktiskās iemaņas, tāpēc var gadīties, ka iesācējs krāsni mūrē dažas dienas.
“Bija laiks, kad pārāk tālu aizgājām projām no dabas un pārbaudītām dzīves patiesībām. Tagad tās pamazām ceļam godā. Kāpēc agrāk senie latvieši pievērsa uzmanību, piemēram, pirts akmeņu izkārtojumam? Tāpēc, lai tie ilgāk saglabātu un izstarotu siltumu. Esmu lasījis, ka desmit spaiņu pirts krāsni spējušas sasildīt trīs sveces. Mēs runājam galvenokārt par ūdens āderēm, bet ir arī akmens, uguns un enerģētiskās āderes. Arī mājās zinu, kur atrodas āderu krustpunkts. Mēģināju uz tā gulēt, nevarēju. Toties pārliecinājos, ka, atrodoties šajā vietā, labi raisās domas. Iespējams, ka āderes spēj ietekmēt arī krāšņu un kamīnu vilkmi. Vecās mājas mani vienmēr pārsteigušas ar skursteņa labo vilkmi. Esmu bijis mājās, kur dūmi plūst tikai guļus, bet tāpat aiziet skurstenī,” stāsta Pēteris un nožēlo, ka nepiemītot spēja noteikt āderes. Viņš iesaka ielāgot ticējumu: krāsns vienmēr jāmūrē vecā mēnesī.
Jāzina elementāras likumības
Meistars stāsta, ka laba kamīna uzmūrēšanas pamatā ir noteiktas likumsakarības. Tad kamīnam būs laba vilkme un siltums.
“Visbiežāk cilvēki izvēlas klasiskā varianta kamīnu, kad skurstenis atrodas uz kamīna. Būtiski, lai kamīnā siltais gaiss, ko izdala uguns, ar trīs sienu palīdzību veidotu lauztu leņķi un ieplūstu telpā. Ja tā dēvētais “spogulis” pareizi izveidots, pie kamīna mutes ir tik karsts, ka rokas deg. Ja kamīns būs kā četrkantaina kaste un dūmi skries skurstenī, tad nav nekādas nozīmes, tāpēc kurtuve ir centrālais elements kamīnā,” uzskata Pēteris. Viņš iesaka tā apdarē izmantot dabiskos materiālus. Tas var būt šūnakmens, dolomīts, ugunsdrošie māla ķieģeļi, marmors un laukakmeņi.
“Viss ir atkarīgs no tā, kādu kamīnu cilvēks vēlas, kādas ir viņa materiālās iespējas. Daudzi atšķir katalogu, iebaksta ar pirkstu lappusē un norāda, ka vēlās tādu, ne citādu. Cenšos viņu vēlmes pārvērst realitātē. Vispirms apzinu kamīna vietu, kopīgi lemjam, vai tas piestāvēs dzīvokļa kopējam interjeram un tamlīdzīgi. Priecājos, ka izveidojusies veiksmīga sadarbība ar jaunāko dēlu Andi, kuru uzskatu par menedžeri un projektu izstrādātāju. Dēls ar savām rokām nav uzbūvējis nevienu kamīnu, bet viņš zina, kādi materiāli nepieciešami, lai kamīns būtu mūsdienīgs,” tēva sacītajā jaušas lepnums. Pēteris stāsta, ka granīta slīpēšanu viņam ierādījis dēls, un priecājas, ka jaunie apsteidz vecākus, kuru prāts ne vienmēr ir tik elastīgs, kā būtu vajadzīgs.
Klientu gaume ir atšķirīga
Pēteris pamanījis, ka klientu gaume atšķiras. “Esmu uzklausījis vēlmes kamīna apdarei izmantot nerūsējošā tērauda plāksnes, ozolkoku un citus materiālus. Tomēr man vislabāk patīk kamīni no laukakmeņiem, jo tad es iedomājos bruņinieku pili. Ja vēl apdarē iespējams izmantot baļķi no simtgadīgas ēkas, tad ir pilnība. Pamēģināju sava kamīna augšējo apmali veidot no apdarinātas ozola šķilas, bet ciemos ieradās radinieki un atzina, ka labāk izskatās simtgadīgais pirtiņas baļķis. Ja dzīvoklī veikts remonts, izmantojot modernos celtniecības materiālus, tad kamīns no laukakmeņiem tam nepiestāvēs,” stāsta meistars. “Viss ir atkarīgs no tā, kā cilvēks ticis pie līdzekļiem, lai mūrētu kamīnu. Ja naudas nav daudz un tā krāta, no rīta līdz vakaram diendienā strādājot, tad viņš labprāt uzklausa manus ieteikumus. Tiem, kam nauda nav problēma, ierodas ar savu diktātu. Laukos visbiežāk dzirdu izteikumu, ka jūs jau labāk zināt, kādam jābūt kamīnam.”
Telpā atvēl centrālo vietu
Kamīnam parasti izvēlas centrālo vietu telpā, tomēr par izvēles ierobežojošo faktoru uzskatāms skurstenis, jo kamīns var atrasties tikai tādās vietās, kur ir skurstenis vai iespējams to uzmūrēt. Pēteris skaidro, ka novirze var būt tikai viens vai divi metri. Izrādās, ka arī daudzstāvu mājas dzīvoklī iespējams iemūrēt kamīnu, ja ēkai kādreiz ir bijis skurstenis. Tikai tad tas iepriekš ir rūpīgi pārbaudāms, lai neveidotos nevēlamas situācijas. Viņam nācies mūrēt arī tādu kamīnu, kas novietots sienā starp divām istabām, tāpēc to iespējams kurināt no abām pusēm.
“Dārza kamīnus man nav nācies mūrēt, lai gan zinu, ka tad jāņem vērā caurvējš. Piemēram, ja kamīnu būvē jaunbūvē, kur nav sienu un ir spraugas uz āru, tas dūmo, jo ir garāmejoša gaisa plūsma. Problēmu ar kamīnu nebūs tad, ja to pasargāsim no gaisa plūsmām,” stāsta Pēteris un piebilst, ka kamīna būvēšanas iemaņas esot ierādījis tikai vecākajam dēlam Zintim. Tēvs ir pārliecināts, ka no dēla izveidosies labāks meistars par viņu.
“Zintis atšķirībā no manis ir nesteidzīgāks un rūpīgāks. Viņam ir vairāk pacietības un krietni augstākas prasības pret savu darbu.”
Raksta vienas rindas dienasgrāmatu
Meistars jau vairākus gadus raksta, kā pats dēvē, vienas rindiņas dienasgrāmatu. Vienā teikumā viņš atzīmē būtiskāko dienas notikumu vai faktu. Biezajā piezīmju burtnīcā viegli rodama informācija, kad kurš kamīns vai krāsns mūrēta, kāds cilvēks satikts, kāda vērtīga atziņa gūta. Meistara iemūrētie kamīni raugāmi dažādos Latvijas rajonos un pilsētās. Viņš mērojis ceļu pat uz Talsiem un Kuldīgu, par Rīgas rajonu nemaz nerunājot. Kāds jūrmalnieks viņu aicinājis mūrēt nevis krāsni, bet mangāli, kur dārza svētkos gatavot dažādus cepešus.
Zinot, ka Pētera nodarbošanās ir kamīnu un krāšņu mūrēšana, ļaudis bieži interesējas, kā iespējams vasarā iekurt plīti vai krāsni, lai tā nedūmotu. Daudzi kā galveno vaininieku min gaisa spiedienu un tamlīdzīgi, bet meistaram ir savs padoms. “Katrā skurstenī ir gaisa spilvens, kas vispirms “jāizšauj” ar avīzi, to aizdedzinot un ieliekot skursteņa tīrāmajā lūkā un brīdi paturot. Tas ir būtiski, lai iekurtu arī kamīnu, kura mutes atvērums salīdzinājumā ar skursteni ir tik liels, ka arī gaisa pieplūde ir liela,” skaidro meistars. Secinājumi viņamir arī par krāsnīm.
“Daudzās mājās ir apaļās krāsnis, kuras nav jābaidās pārkurināt. Tas nekas, ja tās čūkst. Toties podiņu krāsni pārkurināt nedrīkst, jo no karstuma tajā veidojas spraugas. Vecās muižās un pilīs esmu pārliecinājies, ka tur mūrētās krāsnis pārkurināt nav iespējams. Tas nozīmē, ka seno meistaru zināšanas bija plašākas par mūsējām. Izpētīju, ka šīm krāsnīm nav arī tīrāmlūku, tomēr vilkme ir laba un sodrēji nekrājas. Laikam mēs šodien noņemamies ar dažādām nejēdzībām, nevis ar gudrām lietām. Spējam būvēt tikai pagaidu mājas ar pagaidu jumtiem, bet mūsu senči mājas un krāsnis būvēja ja ne mūžībai, tad ilgam laikam.”
Vakarē pie dzīvās uguns
Pēteris stāsta, ka mājās kamīnu kurinot gandrīz katru vakaru, lai sildītos pie dzīvās uguns, raudzītos tajā un padomātu par dzīvi.
“Kamīns veicina gaisa maiņu telpā un rada mājīgu noskaņu pat visdrūmākajā dienā. Domāju, ka cilvēka vēlme sēdēt un raudzīties ugunī ir radusies jau alu laikmetā,” prāto meistars, likdams no laukakmeņiem būvēta kamīna mutē malkas šķilas.
“Nesaprotu, kāpēc daudziem cilvēkiem šķiet, ka viņiem ir tiesības nopirkt par naudu ne tikai darbu, bet arī mani, un izrīkot, lai arī viņi ne nieka nesaprot no kamīna būves,” Pēteris nedaudz piktojas. Viņš atzīst, ka Latvijā ir daudz augstas klases kamīna speciālistu, tāpēc jāņem vērā savstarpējā konkurence.
***
Fakti
Ir dažādi kamīnu stili:
rustikālā stila kamīns,
klasiskā stila,
mūsdienu tradicionālā stila,
modernā stila.
Pēc kurināmā veida iedala:
malkas kamīns,
gāzes kamīns,
elektriskais kamīns.
