Divas blondīnes staigā pa mežu un meklē eglīti. Staigā, staigā, meklē, meklē, pārgurušas apsēžas un saka: “Varbūt tomēr bez mantiņām paņemsim?!” Tāda ir anekdote. Bet, kā zināms, katrā anekdotē ir daļa taisnības.
To gribēju pateikt ievadā, pirms ķeros vērsim pie ragiem. Tas, kas tagad notiek vietvarā, tīri vēsturiski nav nekas jauns. Laiki mainās, bet “kantora dāmas” arvien gribējušas pašas ņemt “cirvi rokās”, kaut ir maza sajēga, ko ar to dara un kāds no tā ir “sausais atlikums”. Dāmās ir pārāk daudz nervu un ilūziju, lai stātos blakus večiem. Bet viņas pašas to nesaprot!
Atceros savus kolhoza laikus… Nav lielas atšķirības ar to milzu “kolhozu”, kāds tagad izveidots vietvarā. Arī agrāk tas “blondīņu gājiens” bija taisni tāds pats – bāzties veču darīšanās.
Ja tikai pie kolhoza stūres trāpījās būt tādam “mieramikam”, demokrātam, tālākā situācija kļuva paredzama. “Dāmu komiteja” ar kādu pašizvirzītu “Tečeri” priekšgalā uzreiz cenšas pārņemt vadības grožus. Un pamazām nostiprina savu autoritāti arī pie pakļāvīgiem, mazāk ietekmīgiem kantora večiem. Ja kolhoza priekšsēdētājs par to neliekas zinis un situācija ieilgst, “dāmu komiteju” pārņem lielummānija un nesodāmības sindroms. Nedod Dievs, ja tiek nomainīts kolhoza priekšsēdis, kas pats sāk diriģēt un noteikt toni kolektīvā. “Dāmu komitejai” uzreiz ir spuras gaisā. Ir histērija. Seko mutiski un rakstiski protesti. Tiek iedarbināta smalka manipulācija, tiek likta lietā šantāža, lai noturētu varu savās rokās. Kāds ir risinājums? Prakse ir pierādījusi – priekšsēdētājam nav daudz jāliekas zinis par “buntošanos”. Ja kāda no “dāmu komitejas” grib pamest kantori – lai! Kaut vai visas! Atradīsies vietā citas. Neviena “siltā vietiņa” tukša nepaliks. Kolhoza priekšsēdētājam arī kopā ar savu vadošo sastāvu ir jāizvērtē, vai tiešām vajag kantorī tik milzīgi lielu “blondīņu klubiņu”. Varbūt pietiks ar pāris. Lai rotā kantorim Ziemassvētku eglīti, sakarina mantiņas, sagādā bērniem saldumu paciņas, sagatavo svētku koncertu kolhozniekiem.
Nu apmēram kaut kā tā… Jo tuvojas gadumija. Jauns gads, jauna dzīve. Nav izslēgts, ka arī jauna vietējā valdīšana. Bet ne par to ir stāsts. Stāsts ir par zemūdens akmeņiem. Par “dāmu kantori”, kas grib grozīt veču galvas pēc sava prāta. Bet par ko sapņo blondīnes? Par mantiņām jeb dāvanām, ziediem, dievināšanu, nēsāšanu uz rokām… Diemžēl nebūs. To visu lai prasa un dabū mājās no saviem vīriem. Lūk, tā.
