Eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga ieguvusi septiņvietīgu kapa vietu I Meža kapos, kas ir daļēji slēgta kapsēta, kur vietas var iegūt tikai tie, kuriem uzturēšanā jau ir kapa vietas un kuriem tās ir “pilnas”. Tomēr V.Vīķe-Freiberga pie šādas kapa vietas tikusi, bet nav vēlējusies komentēt, kā tas noticis. “Facebook” profilā saistībā ar šo skandālu viņa publicējusi emocionālu viedokli.
Sandris Rakauskis, lizumnietis, vēsturnieks
Domāju, ka šis ir ētiskas dabas jautājums – kāda ir bijusi eksprezidentes patiesā motivācija iegūt kapa vietu I Meža kapos? Vai tā ir bijusi cilvēcīga interese laikus sakārtot jautājumu par atdusas vietu pēc nāves? Vai tā bijusi ambicioza vēlme iegūt prestižu atdusas vietu tuvumā Latvijas pirmā Valsts prezidenta Jāņa Čakstes atdusas vietai, izmantojot negodīgus paņēmienus? Ja tā bijusi cilvēcīga interese un tās īstenošanā nav veikti negodīgi paņēmieni, nesaskatu tajā neko nosodāmu, bet, ja tās ir bijušas ambīcijas, izmantojot negodīgus paņēmienus, tad uzskatu, ka tas nav ētiski un godīgi attiecībā pret ikvienu Latvijas iedzīvotāju. Nav ētiski kaut vai tādēļ, ka likuma “Par Valsts prezidenta darbības nodrošināšanu” 12.pants nenosaka, ka eksprezidentei būtu ekstrā priekšrocības kapa vietas izvēlē salīdzinājumā ar pārējiem cilvēkiem. Domāju, ka sabiedrība galvenokārt ir satracināta tieši tādēļ – tik bieži Latvijā valsts amatpersonas nekaunīgi un acīm redzami klaji izmanto dienesta stāvokli savam labumam. Vai tā ir šajā gadījumā? To zina pati eksprezidente. Protams, man personīgi gribas teikt, ka valsts prezidents ir īpaši godājams cilvēks un manas valsts simbols, bet vai tādēļ visiem eksprezidentiem vajadzētu īpašu atdusas vietu? Tas ir ļoti komplicēts jautājums – vai pārapbedīt jau mirušos prezidentus, ko darīt, ja kāds eksprezidents grib atdusas vietu savas ģimenes kapos? Man šķiet, ka atdusas vietas izvēle ir katra cilvēka dziļi personīga izvēle, tādēļ arī līdz šim likumā “Par Valsts prezidenta darbības nodrošināšanu” nav ietverts šis jautājums.
Intars Liepiņš, Gulbenes novada domes deputāts
Mani visvairāk izbrīna fakts, ka šādam jautājumam tik nopietni pievērš tik lielu uzmanību tiesībsargājošās iestādes. Manuprāt, ir lielākas problēmas, par ko uztraukties, jo – kamēr kāds aktualizē jautājumu, kur bijušajai prezidentei būs kapa vieta – kalniņā vai meža maliņā, tikmēr cits izlaupa šo valsti. Tā vien liekas, ka šādas tēmas speciāli tiek cilātas, lai no dienaskārtības noņemtu citus valstī svarīgus jautājumus. Būtu labāk risinājuši lietas, kā pensionāriem no mazās pensijas nomaksāt par komunālajiem pakalpojumiem, kā mazināt bezdarbu, kā salabot ceļus, lai mazāk cilvēki lauztu automašīnas, kā mazināt noziedzību, un citus aktuālus jautājumus. Tā vien liekas, ka varbūt kāds jau bija noskatījies šo vietu pirms prezidentes kundzes, un tad rodas jautājums: vai Rīgā plēšas ne tikai par siltiem krēsliem, bet arī par saulaināku kapa vietu?
Agnese Rancāne, gulbeniete
Lasīju gan par Vairu Vīķi-Freibergu atmaskojošo rakstu, gan viņas atbildi “Facebook.com,” gan dažus tautas balss komentārus, un man radās divas pārdomu tēmas par uzrakstīto. Pirmā radās no kāda komentāra, kurā tika uzdots ironisks jautājums: ar ko tad tādu nozīmīga ir eksprezidente? No sava valdīšanas laika viņa man visspilgtāk ir palikusi atmiņā kā prezidente, kurai savu cieņu pauda ASV prezidents Džordžs Bušs. Viņas personība uz Dž. Bušu atstāja tik spilgtu iespaidu, ka pēc prezidentūras beigām, pievēršoties saviem vaļaspriekiem, viņš uzgleznoja pat prezidentes portretu! Atšķirībā no citiem eksprezidentiem V.Vīķes-Freibergas darbi ir pamanāmi arī pēc prezidentūras beigām. Viņa rūpējas par tautas gara mantojumu: apkopo un dod jaunu skanējumu dainām. Atbalsta karā Sīrijā un Sudānā cietušos bērnus, piedaloties kristīgajā labdarības akcijā “Zvaigzne austrumos”. Viņas ģimene deva naktsmājas svētceļniekiem, kas pavisam nesen bija ieradušies uz Tezē lūgšanu dienām Rīgā. Runājot par šo “kapu jezgu”, latviski sakot, ap dūšu sametas šķērmi. Personiski man nav žēl Freibergu ģimenei atvēlēt šo zemes pleķīti, jo vairāk tāpēc, ka nekur neesmu lasījusi, ka tādēļ būtu cietis un apdalīts kāds cits šīs vietas pretendents. Tādēļ šeit rodas otra pārdomu tēma: kādēļ sacelta tāda brēkšana, gānīšanās un lādēšanās? Diemžēl mūsu valstī vārdi “deputāts”, “ministrs” un “prezidents” ir kļuvuši par sinonīmiem vārdiem – “melis”, “zaglis” un “nepraša”. Protams, nav dūmu bez uguns. Dažu ministru un deputātu izteikumi patiešām liek domāt, ka pēdējos 10 gadus viņi ir pavadījuši villā uz Mēness vai ceļojumā uz Marsu. Tomēr, lasot tautas komentārus, kļūst baisi. Kāds salts, melns naids! Ko tas mums atnesīs, izņemot postu un iznīcību? Kā kāds valdībā vispār spēj normāli pastrādāt, ja dienu un nakti tiek nepārtraukti lādēts? Cik ilgs un laimīgs mūžs var būt cilvēkam, kurš iekšēji slīgst neapmierinātībā un naidā, graujot savu gara pasauli, cilvēcību, dzīvojot tā, it kā visi tam būtu parādā, un gaidot Laimes lāci. Bet laiks aizrit. Neviens mums neiedos citu valsti. Citus līderus. Citu dzīvi. Mēs nevaram savu dzīvi saburzīt un aizmest projām kā melnrakstu un cerēt, ka īstā dzīve vēl tikai sekos. Mūsu visu dzīves kvalitāti galu galā veidos tas, kādu nospiedumu tajā atstās mūsu pašu domas, vārdi un darbi.
