Laikā, kad tuvojas kādi lielāki svētki, pilsoņos parasti sarosās vēlme nodarboties ar labdarību. Kulminācija ir Ziemassvētki, bet neizpaliek arī citas svētkiem pierakstāmas dienas – tāds kampaņveida pasākums. Protams, ir jauki, ka cilvēki grib darīt otram labu, un tas ir jādara, bet pavisam noteikti ir jāizvērtē, cik laika esi gatavs veltīt. Katram pašam sev ir jāpajautā – kāpēc es to daru? Tāpēc, ka man ir labi, man ir, ko dot otram, gribu dalīties? Vai tāpēc, ka tā dara citi? Un ir jāuzņemas atbildība par savu rīcību, jo labdarība nav tikai kaut kādu materiālu vērtību nodošana otram, vispirms tā ir uzmanība pret šo cilvēku. Un te, uzdodot jautājumu sev, ir jāizvērtē, cik tieši sava laika es varēšu veltīt šim cilvēkam, cik daudz uzmanības veltīt viņam, kuram es esmu vienreiz pastiepis roku. Tieši uzmanība ir šā pasākuma vērtīgākā daļa – gan saņēmējam, gan devējam. Ja nav šā vērtīgā laika, ko ziedot otram – nesāc! Mēs tiešām esam atbildīgi par tiem, ko pieradinām. Gan par cilvēciņu, gan dzīvnieciņu. Aizvedot konfekšu tūtu bērnam, mēs viņam dodam cerību, ka viss būs labi, bet kam? Mūsu sirdsapziņai – noteikti! Bet labs darbs bez turpinājuma nav gluži labs darbs, tas ir savu ambīciju apmierinājums bez kādas dziļākas jēgas un sabiedriska labuma. Kad esi ticis ar sevi skaidrībā, saprotot, ka tas laiks tomēr ir, uzmeklē kādu, kam esi nepieciešams! To sajūtu, ko dod apziņa, ka esi kāda cilvēka labais gariņš, nespēj dot neviena cita nodarbe, ja nu vienīgi asinsdonora nodotais puslitriņš. Vai tavs atvaļinājums arī ir laiks, kad gribas visu paspēt, visu redzēt un izdarīt? Bet kam īsti ir domāts atvaļinājums? Lai atpūstos un sakārtotu domas. Kur to vislabāk darīt? Pie jūras! Tad nu kāpju mašīnā un braucu pie Viņas Majestātes Jūras. Jauku visiem atpūtu!
