Students iekāpj autobusā, lai brauktu no Rīgas uz Gulbeni. Šoferis viņam prasa: “Tev tiešām vajag biļeti?” Students nav uzstājīgs. Brauc bez biļetes, samaksājot šoferim kabatā 5 eiro un tā ietaupot savā makā mazliet vairāk par 2 eiro. Re, autobusu šoferi rīkojas tāpat kā zobārsti: ja gribi lētāku pakalpojumu, šmauc valsti un neprasi biļeti/čeku. Patiesības labad jāsaka, ka students satiksmes autobusu izvēlējās tikai tāpēc, ka laikus draugu portālā nepieteicās par līdzbraucēju privātā automašīnā. Šie nelegālie pasažieru pārvadājumi bez jebkādām drošības garantijām un nemaksājot nodokļus ir kļuvuši par nekontrolējamu konkurentu satiksmes autobusiem. Tas viss atsaucas pārvadātājfirmu ienākumos un droši vien arī šoferu algās. Tāpēc autobusu vadītāji mazliet šmaucas. Vai jānosoda? Visiem taču labi, izņemot valsti! Mamma no Gulbenes zvana uz Rīgu savai tur strādājošajai meitai un piekodina: “Tagad biļetes galvaspilsētas transportā būs dārgākas, bet pērc gan, nebrauc par zaķi. Ja pieķers, būs jāmaksā liela soda nauda.” Meita saka – tas viss būs spēkā jau ar 1.februāri un tāpēc viņa turpmāk labāk ies kājām. Mamma ieminas: “Bet kāpēc Rīgā tā palielina transporta cenas?” Meita atbild: “Tāpēc, ka vēlēšanas ir pagājušas un nākamās vēl tālu.” Nesamērība ienākumos, nodokļos un cenās mudina mūs pārkāpt spēles noteikumus, lai ietaupītu vai ieliktu savā kabatā dažus liekus eiro šodienas maizei un atraujot tos no savām rītdienas pensijām, pabalstiem. Tāpēc nebrīnīsimies, ja pārdevēja veikalā reizēm mums par pirkumu izdod mazāk naudas, nekā vajadzētu.
