Konfūcijs ir teicis, ka “vienas mīlošas, laipnas ģimenes piemērs var visu valsti padarīt laipnu un mīlošu, bet pat viena cilvēka ambīcijas un samaitātība var visu valsti iegrūst nemieros un haosā, jo tāda ir ietekmes daba”. Šī doma atsauca atmiņā gan novada ģimeņu godināšanas pasākumu, kas apliecināja, cik liela nozīme ir tam, ja dzimta turas kopā gan priekos, gan arī skumjos brīžos, gan vēl citus notikumus, kuros valda labestība, sapratne un iejūtība. Tieši labais liek meklēt atbildi jautājumam, kāpēc šodienas pasaulē ir tik daudz sliktā un ļaunā? Var jau sacīt, ka dzīvē visam jābūt līdzsvarā, bet tā vien šķiet, ka tas svaru kauss, kurā liktas negācijas, šodien ir smagāks. Ja kāds cilvēks būs paveicis kaut ko labu, noteikti atradīsies kāds, kurš visiem spēkiem centīsies labo nomelnot, kāds būs izvirzījis lielisku ideju, – atkal kāds tai veltīs ne tos labākos vārdus, pat īsti neizprazdams idejas jēgu. Rodas tāda sajūta, ka daļa sabiedrības ir tik vientuļa, ka, lai atbrīvotos no savas iekšējās vientulības, tiek meklētas citu nomelnošanas iespējas, lai šo vientulību kliedētu. Bieži domāju par tiem cilvēkiem, kuri, kādā interneta portālā izlasot ziņu par kārtējo dabas katastrofu vai vēl citiem gadījumiem, kuros iet bojā cilvēki, atļaujas uzrakstīt komentāru, ka tā, lūk, viņiem vajadzējis, ka viņi to pelnījuši un tamlīdzīgi. Vai tiešām ir jāpriecājas par to, ka krīt lidmašīnas un jūrās grimst kuģi, ka notiek apšaudes, ka tauta karo ar tautu, ka deg ēkas, ka tiek zagts un slepkavots? Tā vien šķiet, ka tas cilvēks, kurš ir iestidzis ļaunuma purvā, nespēj vai pat nevēlas no tā izrauties. Kad vienreiz sapratīsim, ka tāpat kā labais pievelk labo, tā ļaunais – ļauno?! ◆
