Vakardienas rītā, dodoties uz darbu, man atkal prātā ienāca tā pati doma, kas pirms nedēļas, proti, ka laiks tomēr ir sācis ritēt nežēlīgi ātri. Ir atkal jauna nedēļa, un šodien jau ir otrā darba nedēļas diena. Un tā visu laiku. Nepaspēj aptvert, kad atkal viena nedēļa jau ir beigusies. Nerunājot par sestdienu un svētdienu, kuras paskrien vēl ātrāk nekā darbdienas. Un tā cits pēc cita paskrien mēnesis, kartējais gadalaiks un gads. Atliek vien nobrīnīties, pa kuru laiku jau pienācis rudens, ja tikko nesen bija vasara. Un nebūs jāgaida nemaz tik ilgi, kad varēs doties uz kalnu, lai izbaudītu ziemas priekus.
Laikam jau būs jāpiekrīt vecākiem ļaudīm, kuri no savas dzīves pieredzes saka, ka, jo vecāks paliec, jo laiks sāk skriet ātrāk. Bet kāpēc tā notiek? Vai ikdienas pienākumi paņem tik daudz laika un spēka? Šķiet, ka nē, bet, lai cik nežēlīgi tas arī būtu, ir lietas, pār kurām cilvēkiem nav iespējas valdīt un pārvaldīt. Un viena no tām ir laika ritējums. Reizēm tā gribētos apstādināt laiku un izbaudīt kādu skaistu mirkli ilgāk!
Atceros, ka skolas laikā nevarēju sagaidīt nedēļas beigas un mācību stundas likās tik garas un vienmuļas, tagad viss ir pretēji. Gribētos, lai diennaktī būtu vairāk nekā 24 stundas. Tad ilgāk varētu izbaudīt kaut vai skaisto laiku, kurš beidzot ir sagaidīts. Cerams, ka jaukās un siltās atvasaras dienas turpināsies ilgāk un priecēs ikvienu, jo drūmas un pelēkas dienas bieži vien nomāc arī cilvēka labo omu, savukārt saulainā laikā sirds un dvēsele jūtas līksmāk.
