Jau labu laiku esmu viena ar meitu. Ar vīriešiem man neveicas. Pirmais pameta citas dēļ, otro pametu es pati viņa nenoteiktā rakstura dēļ. Ar trešo aizgājām katrs uz savu pusi pēc abpusējas vienošanās, jo es sapratu, ka viņa nekad nav blakus, kad man vajag.
Un tieši tādā brīdī, kad atkal jau biju vientuļa un pilnīgi brīva, pie manis ciemos atnāca manas labākās draudzenes bijušais brūtgāns. Atnāca it kā parunāties ar mani, atcerēties bijušos laikus, pasūdzēties, cik vientuļš un nesaprasts jūtas un kā nožēlo, ka pārrāva attiecības ar manu draudzeni, kurai tagad ir cits vīrietis un arī bērns no viņa. Tā vārdu pa vārdam mēs tukšojām vienu vīna glāzi pēc otras, jutām tādu kā saskaņu, līdz es attapos gultā. Vienubrīd iešāvās prātā, ka nebūtu labi salaist ar savas labākās draudzenes bijušo, bet… Mēs izbaudījām tuvību, jo mums abiem tobrīd ļoti gribējās seksu. Taču arī sapratām, ka turpinājuma nebūs, jo patiesībā nemīlam viens otru.
Par šo gadījumu varētu arī aizmirst, bet… es paliku stāvoklī. Ko tagad darīt? Krīzes laikā dzemdēt otro bērnu un audzināt vienai? Izvēlēties abortu? Kaut kā negribas. Mēdz teikt, ka no skaistiem tēviem dzimst skaisti bērni. Un tas mans vienas nakts piedzīvojuma līdzgaitnieks ir dikti smuks. Varbūt pateikt viņam, ka esmu stāvoklī?
