Mēs, redakcijas darbinieki, gandrīz ik dienu saņemam savu lasītāju zvanus, kas vēlas pastāstīt par kādu notikumu vai atgadījumu, ziņo arī par dažādām nejēdzībām, lai mēs šīs ziņas stāstītu tālāk ci-tiem. Priecājamies kopā ar saviem lasītājiem, kad notikumi ir labi, taču biežāk tomēr gadās dzirdēt ne tik patīkamus stāstus. Bet to var arī saprast – cilvēki ziņo par nejēdzībām, jo viņiem tās sāp. Tā, piemēram, šonedēļ saņēmām ziņu, ka postītājiem “iepatikušās” puķu kastes Blaumaņa ielā un viņiem gribējies tām pielikt klāt arī savu roku, Lejasciemā savukārt kādam milzīgi traucējis interesantais ceļrādis (šie notikumi aprakstīti iepriekšējā laikraksta numurā). Un šie nav tādi vienīgie notikumi – izpostītas puķu dobes, nolauzti kociņi, kas tikko sastādīti, sabojāti vides objekti, salauzti soliņi, šūpoles bērnu rotaļlaukumos, ceļa un norādes zīmes, sasisti stikli, turklāt jo smalkāk, jo labāk. Varētu droši vien saukt vēl arī daudzus citus piemērus… Rodas tikai jautājums – kāpēc tā notiek? Kāpēc skaistais ir jāposta? Kāpēc ir jānonicina citu cilvēku rūpīgi ieguldītais darbs? Turklāt viss taču maksā naudu. Protams, ja jau nejaucības tiek pastrādātas, bet vainīgo neatrast un sodu viņš nesaņem, tad nākamajam rodas daudz lielāka drosme pastrādāt atkal citu nejēdzību. Bet pēc tam vēl sakām, ka mums nekā nav, ka netop nekas jauns. Nav jau māksla salauzt, sasist, sabojāt. Ja vien izdotos atrast kādu šo postītāju, vajadzētu likt viņam pašam radīt ko skaistu, tad būtu redzams, cik tas ir viegli. Varbūt tad arī beidzot zustu vēlme lauzt un postīt.
