Mēs braucam mašīnās, traucamies lidmašīnās, bet mūsu nabaga vecīši vientuļajās mājās meža ielokā tikai pagūst mūs apkampt un noskūpstīt. Pēc dažām stundām jau pošamies projām, lai satiktos atkal pēc gada. Un aizmirstam, ka šī tikšanās var būt pēdējā…
Vientuļam, slimam vecītim sapnī rādās mazbērni. Pamostoties viņš saprot, ka līdz nākamajai tikšanās reizei būs atkal jāgaida gads. Varētu jau teikt, ka dzīve ir jauka, jo vecītis ir aprūpēts: reizi nedēļā viņu apciemo sociālais darbinieks. Bet ne jau tas vecītim ir galvenais. Laime ir ne jau dažos grašos, kas ar pompoziem paziņojumiem piemesti viņa pensijai un saucas pensijas indeksācija. Viņam ir skumji par vientuļo sētu, par pussagruvušajām mājām, par bērniem un mazbērniem, kuri izklīduši plašajā pasaulē tikai tāpēc, ka neviens nepalīdzēja uzbūvēt pāris kilometrus ceļa līdz viņa mājām. Mazbērni pateica, ka šajā “čuhņā” nedzīvos un prom bija. Vecītim tuvumā nav pussagruvušas kolhoza kūts, kurā varētu izveidot modernu slieku audzēšanas fermu. Viņam nav arī spēka vākt nātres, kuras uzbāzīgi aug sētā, lai atdotu jaunās ražotnes veidotājiem, kas spiedīs nātru sulu un tirgos Eiropas Savienībā un pat Arābu Emirātos. Viņš negrib vairs apmeklēt dievnamus, jo, viņa skatījumā, tur notiek ķecerības: mācītāji laulā viendzimuma pārus. Tiesa, pagaidām gan tikai Anglijā, bet drīzumā – arī Igaunijā. Kaut kas vairs nav kārtībā – tā domā vientuļais vecītis ar jūtīgo sirdi un darba alkstošajām rokām, kuras atstājis spēks.
Sarežģīts grūts liktenis – tas ir viss, ko viņš saņēma mantojumā dzimšanas brīdī un no kā atvadās ar savu pēdējo apziņas mirkli. Atlido bērni, sapulcējas mazbērni, sanāk tuvi un tālāki kaimiņi, skan bēru mūzika, paliek pilnīgi vientuļas mājas un aplis noslēdzas…
Kāpēc tā notiek?
