Nevajag domāt, ka šķīries vīrietis ir bezjūtīgs brunču mednieks. Tas ir mīts. Vēl jo vairāk manā gadījumā, jo ne jau es pametu sievu, bet viņa mani. Savāca abus mūsu bērus un visu kopīgi krāto – māju, garāžu, mūsu veikalu. Protams, pats es biju vainīgs. Viss bija noformēts uz sievas vārda. Un vienā jaukā dienā izrādījās, ka es esmu lieks. Viņa bija atradusi sev jaunu mīlestību. Es biju izsvītrots. Lieks. Sāpēja, jo es tā vienkārši nespēju aizmirst mūsu kopīgo pagātni – mīlestības trakumu, mūsu kopīgos bēbjus un to, kā atjaunotajā brīvvalstī abi kūlāmies kā pliki pa nātrēm, līdz kļuvām turīgi cilvēki.
Reiz vīlies, es tomēr sapņoju satikt jaunu mīlestību. Satiku. Kādu savu skolas dienu meiteni. Seno romantisko jūsmu. Kaut ko tieši tādu man vajadzēja! Arī viņai ir divi bērni, arī viņa šķīrusies. Sākām dzīvot kopā, bet… drīz vien izrādījās, ka es viņai neesmu vajadzīgs seksam. Viņai miesisku tuvību vispār nevajag. Seksā viņa palika nepieejama, neatraisījusies, vēsa.
Uzzināju, ka pirms manis viņai bijis cits draugs. It kā impotents. Nomiris. Domāju, ka no tās sievietes aukstuma arī nomira, sasala ragā. Bet pirms tam viņa šo bija padarījusi impotentu. Ar mani tas neies cauri. Es nopūlējos i šā, i tā, lai viņu pavedinātu. Ne, viņa kā Turaidas mūris. Bet es neesmu nekāds varmāka – izvarotājs! Labi. Visu sapelnīto naudu nesu mājās. Viņai. Bet reiz pienāca brīdis, kad teicu: “Paklau, ja jau esam kopā, tad izturēsimies vienādi pret taviem un pret maniem bērniem. Vienlīdz gādāsim par visiem.”
Viņa pateica, ka tā nekad nebūs. Es ar savām atvasēm esot pats par sevi, šī ar saviem bērniem – par sevi. Un tad man piegriezās. Es viņai pateicu tieši acīs: “Ko tu mani čakarē? Ko tu vispār gribi? Kāpēc vispār mēs esam kopā?”
Es aizgāju. Tagad meklēju citu draudzeni. Normālu sievieti.
