Birst liepu ziedu bāli irdās plēnes, pa klusiem celiņiem plūst ļaudis lēnām.
Birst liepu ziedu bāli irdās plēnes,
Pa klusiem celiņiem plūst ļaudis lēnām.
Tvan gaisā ziedu saldi rūgtais smārds,
Pilns bijības un rimtuma ir katrs vārds.
Lai kāda steiga kapusvētku dienā,
Ir darbi atlikti, lai steigtu ciemā
Pie mīļajiem, kas baltā kapu kalnā
Gan nesen guldīti, gan dienā salnā.
Ar puķēm rokās ļaudis nāk. Ar kliņģerītēm,
Ar rasā plūktiem puķu zirņiem, lauvmutītēm
Ar tirgū pirktām rozēm, gladiolām,
Un kaimiņmātes dotām matiolām.
Kad ziedi maigām rokām vāzēs likti,
Uz sola apsēdušies, acīm biklām
Tie ikdienišķās rūpes projām raida
Un rāmā mierā Dieva vārdus gaida.
Vien kāda negaidīta tikšanās,
Kas atver seno dienu atmiņas,
Uz brīdi smaidu bur. Tik mīļš,
Kaut gluži sirms ir vecais draugs.
Un raisās valodas par mazbērniem un bērniem,
Par laika apstākļiem un darbiem pērniem,
Par gadiem, kas jau pulka nodzīvoti,
Par paziņām, kas šogad zemes klēpim doti.
Par to, cik laika skrējiens kļuvis straujš –
Ne reizi vien sirds lemto stundu jauš…
Vīd savāds miklums acīs gurdajās –
Cik tālu, ak, cik tālu dienas tās!
Un šķiet, ka sarunām gaišs
mirdzums aužas klāt:
Vai veļi nedzirdamām balsīm uzrunā?
Vai viņu atspulgs, liegā vējā tīts,
Gar taku līkumoto neredzami slīd?
Vēl rokasspiediens, apskāviens un smaids,
Tik tikko dzirdams krūtīs apslēpts vaids,
Un klusā balsī izteikts jautājums:
Vai lemts būs citu gadu atkal tikties mums?
