Kāds klusi, klusi
Spēlē skaņas maigas,
Un es tad sāku starot
Savā vaigā…
Ak, mīļās atmiņas,
Kas nāk pār mani,
Tās skan kā seni,
Seni atmiņzvani…
Tev dziedu dziesmu,
Karaliene mana!
To telpu tavu
Izjutu kā savu.
Tik ļoti Solveiga
Bij dziesmā manā,
Un viņas teiktie vārdi
Mūžam skanēs…
Paldies jums, dižie
Ozoli un liepas,
Kas, it kā svētot,
Veda mani iekšā –
Cik viss tur vilinošs
Un skaists man likās –
Tur vēlējos tā dziedāt –
Vienā elpā!
