Gulbenes apriņķa Stāmerienas pagasta zemnieku ģimenē dzimušā trompetista, Latvijas pirmās brīvvalsts armijas pūtēju orķestru kapelmeistara – virsleitnanta, Gulbenes, Cēsu, Liepājas koru diriģenta, rajonu dziesmu svētku virsdiriģenta, mūzikas pedagoga.
Gulbenes apriņķa Stāmerienas pagasta zemnieku ģimenē dzimušā trompetista, Latvijas pirmās brīvvalsts armijas pūtēju orķestru kapelmeistara – virsleitnanta, Gulbenes, Cēsu, Liepājas koru diriģenta, rajonu dziesmu svētku virsdiriģenta, mūzikas pedagoga, J.Vītola Latvijas Valsts konservatorijas docenta Kārļa Ozola (17.10.1905. – 15.12.1994.) lielā jubileja gaidāma šoruden.
Ir apsveicami, ka gulbenieši savu slaveno novadnieku kopā ar visas Latvijas pūtēju orķestru entuziastiem pieminēs jau sestdien, 28.maijā, Litenes koncertā.
Man bija laime Cēsu mūzikas skolas audzēkņa gados (1940 – 1945) ne tikai iepazīt Kārli Ozolu mūzikas teorētisko disciplīnu nodarbībās, bet arī dzirdēt viņa lielisko trompetes solospēli sadarbībā ar Kārļa Veilanda vadīto Cēsu kultūras nama simfonisko orķestri. Mūsu skolotājs muzicēja temperamentīgi, virtuozi skanīgā, sudrabspožā instrumenta dzidrajā balsī. Zinājām, ka tā bija profesionāli atraisīta un pieslīpēta Latvijas konservatorijas docenta Alfonsa Jermolova speciālās trompetes klasē, Kārlim Ozolam 1933.gada pavasarī brīvmākslinieka diplomu iegūstot.
Toreiz visiem cēsniekiem pati pārsteidzošākā šķita trompetista Kārļa Ozola (mīļi saukta Ozolkārļa) straujā mākslinieciskā pārvērtība Cēsu mūzikas vidusskolas direktora un pilsētas vidusskolas autoritatīva dziedāšanas skolotāja statusā. Taču ar šo muzikālo kāpumu Ozolkārļa karjera Cēsu mūzikas dzīvē nebeidzās. Drīz viņš kļuva arī par kultūras nama jauktā kora diriģentu, kura mākslinieciskā meistarība kopā ar viņa vadītā cēsnieku kora priekšnesumiem jau 1946.gadā tika slavināta ne tikai koncertos Rīgā, bet pat latviešu kora kultūru reprezentējošā pašdarbnieku sniegumā Maskavā. Laikam jau Kārlim Ozolam lieti noderēja pirmskara karavīru pūtēju orķestra vadības prakse. Jo Cēsu koristus mākslinieks apmācīja ar īstu militāras disciplīnas un vīrišķīgas stājas vērienu. Cēsīs dzimušās mazās Agras (mūsdienu ievērojamās klavierpedagoģes Agras Lāces) mammai – Kārļa Ozola sievai – ne mazums izdevās lepoties par sava vīra stalto izskatu, viņa straujajiem mākslinieciskajiem panākumiem. Jā, cēsnieki savu diriģentu mīlēja. Viņa daudzie skolnieki, īpaši mūzikas vidusskolas kordiriģentu klases audzēkņi, piemēram, Jānis Brants, Valdis Breģis, Gido Kokars, Imants Kokars, Centis Kriķis un vēl citi vēlāko gadu konservatoristi – vīrišķīgo pedagogu dievināja.
1949.gadā pārcelts darbā Liepājas mūzikas vidusskolā, Kārlis Ozols atkal no jauna veidoja Cēsīm līdzīgu māksliniecisko panākumu spirāli, kas līdz ar 1959.gada pedagoģisko pienākumu izvēršanu Rīgā – J.Vītola Latvijas Valsts konservatorijas pūtēju instrumentu katedras vadītāja amatā – sasniedza maestro radošo panākumu kulmināciju. Tiesa, nu jau vairs ne jauno kordiriģentu, bet talantīgu pūtēju mūzikas speciālistu – trompetistu (Aivara Krūmiņa, Georga Sniķera, Donāta Veikšāna un desmitu citu slavenu mūzikas darbinieku) audzināšanas darbā.
Ar Kārli Ozolu un viņa ģimeni maniem vecākiem Cēsīs nodibinājās sirsnīga draudzība, kas turpinājās līdz pat maestro mūža noslēgumam. Ozolkārļa un viņa apdāvinātās meitas Agras labvēlību visus šos gadus esmu izjutis arī es, mana sieva Erna (Cēsu vidusskolas 1944./45. mācību gada Kārļa Ozola vadītās 12.klases meiteņu dubultkvarteta otro altu dziedātāja), mans brālis Visvaldis un viņa ģimene. Kāpēc? Tāpēc, ka lielais simtgadnieks mums – sava laika Cēsu kādreizējiem jauniešiem – bija dzīves optimistiskās uztveres neaizmirstams skolotājs. Šo viņa personības saulaino starojumu esmu izjutis kā uzmundrinošu vecākā kolēģa draudzību, gan ciemojoties pie viņa Liepājā, gan gadu desmitus kopējās pedagoģiskās gaitās sirsnīgā saskaņā strādājot J.Vītola Latvijas Valsts konservatorijā (tagad JV LMA).
Šodien atzīstu, ka mēs visi – viņa daudzie audzēkņi, draugi, cienītāji – esam Kārļa Ozola spilgtās mākslinieciskās personības lieli parādnieki. Kopējiem spēkiem jārada maestro piemiņai veltīta “Atmiņu grāmata”. Tāpat jāsavāc vienkopus un jāpadara plašākai sabiedrībai pieejami Kārļa Ozola nošu raksti. Jo tikai retais zina, ka vecmeistara radošajā mantojumā rodamas vērtīgas kompozīcijas: pūtēju mūzikas aranžējumi, metodiska rakstura trompetes sacerējumi, pūtēju oriģinālpartitūras, arī vairākas dziesmas. Šīs vērtības jāpropagandē!
Sirsnīgs Grāvīšu ģimenes suminājums mūsu neaizmirstamā Ozolkārļa simtgades ieskaņu organizatoriem un daudzajiem svinību dalībniekiem.
