Pēc atmiņām nevajag braukt, ne kājām iet, jāņem zīmulis un jāraksta. Esmu augusi kopā ar Latviju, pārdzīvoju divus karus.
Pēc atmiņām nevajag braukt, ne kājām iet, jāņem zīmulis un jāraksta.
Esmu augusi kopā ar Latviju, pārdzīvoju divus karus. Vēl biju meitene, kad 1918.gadā 18.novembrī dzima Latvija. Zemnieki āva kājas, spodrināja lemešus, bija jāiet tīrumā. Jaunatne sāka domāt par skolām, trūcīgajiem un daudzbērnu ģimenēm skolas bija par brīvu, arī zemi deva trūcīgajiem. Tautai pašai piederēja meži, upes, ezeri, jo jaunais agronoms K.Ulmanis zināja, ka tie ir Dieva doti un pieder tautai. Būdams prezidents, netiecās pēc bagātības, nekādu īpašumu viņam nebija, vienīgi tēva mājas “Pikšās”. Tādu viņu varēja redzēt pelēkā vadmalas mētelī, apstaigājot zemniekus. Braucot garām ganiņam arī tam iedevis kādu naudas gabaliņu.
K.Ulmanis ir pelnījis, lai viņu atcerētos. Viņš aizgāja Krusta ceļu, lai glābtu jaunatni no lielgabalu lodēm. Nabadzība un trūkums ir skaistās Latvijas liktenis. “Brīvē esam nosaluši,” saka tauta. Jā, skaista ir mana Dzimtene ar zaļām birztalām, ar sirmiem ozoliem, bet tas mums nepieder – ne ezeru spoguļi, ne upju straujums, mēs jūtamies kā svešinieki savā tēvijā…
E.Skarnele, Lapu ielā
