Stāsts turpinājumos. 2. Tā – bijusī – mierīga, pakļāvīga, pacietīga, kas vienmēr palika it kā vīra ēnā, Karmena turpretim īsta uguns: koša, trauksmaina, impulsīva, kaislīga.
Stāsts turpinājumos. 2.
Tā – bijusī – mierīga, pakļāvīga, pacietīga, kas vienmēr palika it kā vīra ēnā, Karmena turpretim īsta uguns: koša, trauksmaina, impulsīva, kaislīga. Karmena pazina Gitu tik labi, cik vien tas draudzenei iespējams pazīt. Jā! Viņa bija Gitas draudzene. Bija! Kad audzējs, kas grauza Gitu, vairs nebija noslēpjams, Karmenai likās, ka pats liktenis ieliek rokās vajadzīgo trumpi. Viņa jau sen juta, ka draudzenes vīrs viņai patīk. Viņš bija aizņemts – precējies, taču reizēm likās, ka kaut kas uzvirmo gaisā arī starp Karmenu un Arti, sevišķi laikā, kad Gitas slimība progresēja. Gitu vīrs žēloja, un tas arī bija viss… Karmena Gitas slimības laikā uzņēmās Arta ģimenes uzrauga lomu. Tas likās pats par sevi saprotams. Viņi visu laiku bija turējušies kopā. Kā gan citādi varēja rīkoties? Sievietes rokas bija jāpieliek saimniecībā, jāapmeklē slimnīcā vārdzēja, galu galā jāmierina gan Artis, gan Gita. Viņa pārcieta vairākas operācijas, apstarošanas. Sievas slimības laikā Artis dēlēnu Niku – pirmklasnieku – uzticēja saviem vecākiem laukos, kur viņš sāka iet arī skolā. Artis bija izmisis un nelaimīgs, stresains un depresīvs, un tad Karmena izlēma, ka ir īstais laiks viņas sievišķīgajām viltībām. Viņa prata Arti savaldzināt un panāca savu… No rītiem, mozdamās mīļākā gultā, viņa vēlējās, lai šī vieta viņai piederētu drīzāk un uz visiem laikiem. Tas bija pret bijušo draudzeni cietsirdīgi, bet vai tik slims cilvēks var būt tīkams pat vīram? Karmena tikai palīdzēja uzturēt Arti labā formā. Arta laulība tuvojās finišam… neko vairs nevarēja atgriezt, tas bija redzams jo dienas, jo skaidrāk. Gita un Artis, nenoliedzami, bija kopā nodzīvojuši skaistus gadus, bet tas viss drīz būs pagātnē. Izdilušu, tikpat kā caurspīdīgu, Gitu pārveda no slimnīcas mājās it kā atlabt pēc staru terapijas, bet Karmena nojauta – nomirt. Bez savas vēl nesen tik skaistās matu rotas, katūna lakatiņu ap pliko galvu, izdilusi, dzeltenīgu ādu, novājējusi un kopjam – tāda nu viņa atkal dusēja savā laulības gultā, kur viņas Artis vēl nesen bija baudījis mīlas priekus ar viņas draudzeni. Pārmetumu velniņš Karmenu grauza – vajadzēja laikam pagaidīt.
