Stāsts turpinājumos. 4. Smaids neatplauka: puikam kaut kas pie viņas nepatika. Viņa sirsniņas atslēgas nebija Karmenas rīcībā.
Stāsts turpinājumos. 4.
Smaids neatplauka: puikam kaut kas pie viņas nepatika. Viņa sirsniņas atslēgas nebija Karmenas rīcībā. Zēnam iepriekšējā dzīve abu vecāku aizvējā nebija aizmirsusies un droši vien vēl ilgi neaizmirsīsies, varbūt pat nekad. Deviņi gadi, sava saprašana par lietu kārtību un droši vien bailes zaudēt arī tēvu, gar kuru čubinājās pazīstamā tante. Bija jaunas problēmas, kas Karmenu darīja ļoti uzmanīgu. Vai viņai būs tik daudz laika un pacietības, lai atkausētu mazo sirdi? Viņa reizēm līda vai no ādas ārā, bet puikam tuvāk netika. Viņai Nika draudzenes loma nepadevās, bet pamātes lomai joprojām nebija aicināta. Visas pūles un izdoma nenesa cerētos augļus: labākajā gadījumā Niks viņu ignorēja un tas likās vēl trakāk nekā neuzmanīgie bērna izteicieni, ar kuriem viņš reizēm apbalvoja klāt esošo tēta draudzeni. Vajadzēja izrunāties vispirms ar Arti, tad visu gatavu celt Nikam priekšā: “Tev atkal būs pilna ģimene es būšu mammas vietā, kas par tevi rūpēsies un palīdzēs tētim saimniecībā. Būsim draugi! Mammu mēs nevaram piecelt!” Sasteigt notikumu gaitu un pārsteigties nedrīkstēja, bet Karmenas pacietības mērs arī bija pilns.
Kādu dienu, kad Artis aizgāja pastaigā ar suni, Karmena Arta mobilajā telefonā atkal atrada intriģējošas īsziņas, vairākas, kas tur bija uzradušās pēdējo dienu laikā. Varēja nojaust, ka rakstītāja ir sieviete: uzmundrinājumi, pat padomi, kā pārvarēt stresu un depresiju, sekoja datums un norāde – laikam par tikšanās laiku un vietu. Tas bija par traku! Randiņš! To Karmena bija gaidījusi vismazāk. Uzradusies sāncense! Čūska! Un visādi necenzēti vārdi izlauzās no Karmenas lūpām. Karmena bija tepat līdzās Artim, galu galā viņa gultā, bet tā nekauņa lauzās slēgtajās durvīs! Bija jātiek skaidrībā! Varbūt puika ko zināja un sarunā ar viņu varētu uzzināt ko vairāk?
Niks parasti gāja tēvam līdzi “suņu pastaigā”, taču šodien bija palicis savā istabā un kaut ko zīmēja datora ekrānā.
“Vai tu zini, ka tētim bez manis ir vēl kāda draudzene? Pastāsti man. Es tikai gribu zināt!” Karmena bez aplinkiem vaicāja.
“Nezinu!” puika vienaldzīgi atbildēja un laikam sarunu uzskatīja par pabeigtu, datornodarbi nepārtraucot.
“Tu man nemelo! Es pati visu noskaidrošu!”
Niks viņas teikto laikam nedzirdēja. Datoru drīkstēja spēlēt tikai tik ilgi, kamēr tētis vadā suni. Kad no suņa vadāšanas pastaigas atgriezās Artis, Karmena centās būt absolūti mierīga. Viņa pārvarēja tik pazīstamās, bet sen neizjustās greizsirdības jūtas un izlikās tik mīļa un jauka, cik vien spēja.
“Varbūt mēs varētu kaut kur aiziet? Aizvedīsim Niku pie Omes! Mēs esam atpūtu pelnījuši. Lai tev klubā veic masāžu! Tas būs tik relaksējoši!” viņa čivināja.
Tomēr ne Artis, ne Niks viņas priekšlikumu noraidīja. Viņi bija norunājuši spēlēt šahu. Niks mācījās šo spēli ar apskaužamu pacietību, un tēvs – bijušais šaha jaunatnes klases čempions – prata dēlu ieinteresēt: bandinieki, zirgi, torņi, laidņi, karalis, dāma. Savi noteikumi katram. Tas Nikam likās daudz interesantāk nekā muļķīgās datorspēles! Viņi abi tik aizrautīgi spēlēja, smējās, un Karmenai likās, ka nekas cits viņiem neeksistē. Viņa ir viena, kamēr abi vīrieši – divatā, un Karmena nojauta, ka tā tas būs vienmēr un cerību būt pirmajā vietā viņai nespīd. Viņa reizēm jūtās kā absolūtā nulle. Viņa Nikam liekas tikai tēta draudzene, kas atnāk un aiziet.
