Viena no biznesa nišām, kura noteikti nenestu zaudējumus, ja nu vienīgi paceltu akcīzes nodokli, par ko tagad tiek spriests, varētu būt alkohola tirdzniecība. To pērk un lieto neatkarīgi no vecuma, dzimuma un visos laikos, tāpēc noiets noteikti būtu. Veikalos pie šiem plauktiem vienmēr grozās cilvēki, savukārt, pavērojot, ko sestdienu un svētdienu rītos ļauži steidz iegādāties, tiklīdz atveras veikala durvis, tad atliek vien piekrist, ka esam divlitrīgo plastmasas alus pudeļu lieli cienītāji. Nevajag galvaspilsētu, arī pie mums, mazpilsētā, domāju, ka ne vienam vien ir trāpījies, ka pie veikala tiek taujāts pēc dažiem pārdesmit centiem, kuru pietrūkst kārtējai grādīgā devai. Pavisam nesen pie kāda no veikaliem jau no paša rīta kāds vīrs gados man uzstājīgi pieprasīja divdesmit centus, norādot, ka nabadzīga nekļūšot. Taujāju, kam vajag – maizei, ja tā, tad nopirkšu to un iedošu, vai tomēr pietrūkst alkoholam. Kāda tur maize! Man tika raidīts nikns acu skats un atkal tika uzstājīgi pieprasīti divdesmit centi. Dot vai nedot – šaudījās domas galvā. Nepatīkami un reizē arī žēl noskatīties, kā cilvēki nodzeras, tāpēc atteicu. Vīrs piktā noskaņojumā burkšķēdams devās pie citiem garāmgājējiem. Tie cits pēc cita atteica, līdz kāds puisis tomēr izvilka no kabatas naudas maku un kārotos divdesmit centus iedeva. Acumirklī vīrs jau bija veikalā un pēc maza brītiņa izgāja no tā ar alus pudeli rokās, apmierināts apsēdās autobusa pieturā, jo šo dienu viņam bija izdevies piepildīt. ◆
