“Jēci, kā tu gatavojies Saeimas vēlēšanām, kuras tuvojas?”
“Zini, neko vēl neesmu īsti izlēmis. Nevaru saprast, kurai no tā vella duča partijām lai atdodu savu balsi. Amālija arī cer uz pensijas indeksāciju, bet nesaprot, kura partija vairāk rūpēsies par pensionāriem.”
“Vai, Jēci, mazliet uzgaidīsim! Drīz kandidāti laidīs darbā orgānu, kuru sauc par mēli. Tad būs vieglāk orientēties.”
“Lai notiek! Nogaidīsim, tad izlemsim mūsu turpmāko rīcību.”
“Kaimiņš Pēcis pukojās par sliktiem pagasta ceļiem, ka tie netiekot greiderēti un kā protestu izvēlējies nepiedalīties vēlēšanās. Es gan šim teicu: “Redzēsi, Pēcīt, kā pirms vēlēšanām pagastu ceļi tiks nogreiderēti. Par to rūpēsies pagastu pārvaldnieki.””
“Var jau būt, ka tā arī notiks. Lai kā tur būtu, kā nebūtu, mans vēlējums būtu jaunievēlētajiem deputātiem, lai nezaudētu viselementārāko priekšstatu par godu, uzticību un taisnību. Lai otrā dienā pēc vēlēšanām neaizmirstu, ko runāja pirms tām.”
“Bet, Jēci, atmiņa grīstē var saiet jebkurā brīdī.”
“Var gan, bet diezgan reti, turklāt liktenis ir untumains.”
“Padarīt neiespējamo par iespējamo arī var neizdoties. Ir liela māka prast reāli vērtēt notikumus. Vai jaunievēlētajai Saeimai būs šī māka un vai to ievēros? Pret visiem notikumiem apdrošināties nevar neviens. Dzīvosim, redzēsim, vai starp partijām, izvirzot ministrus, arī turpmāk notiks bumbas spēlēšana. No ministriem tauta gaida reālu rīcību, bet politiķi spēlē bumbu. Re, kā ar veselības ministru! Šī spēle notiek gadiem ilgi. Tur vajadzīgs profesionālis. Bet kurš gan no viņiem bāzīs galvu šajā cilpā, jo to sistemātiski rausta partiju politiķi? Un tā esam, kur esam. Neviena spēle nevar turpināties līdz bezgalībai. Jāsaprot, ka ir pienācis laiks šos jautājumus atrisināt. Karsta ir aizejošā vasara, karsts būs arī politiskais rudens. Vai mūsu dzīve ekonomiski kļūs vieglāka vai otrādi? Vai latvieši joprojām dosies brīvprātīgā emigrācijā vai strādās savā dzimtenē par simbolisku atalgojumu? Ja uzprasītu jebkuram kandidātam, vai viņš četrus gadus strādātu Saeimā par minimālo algu, kuru saņem liela daļa strādājošo…”
Jēcis saka: “Tādus muļķus diez vai atradīsi.”
“Re, kā! Bet kāpēc tad deputāti nosaka šo minimālo algu, zinot, ka tā derīga tikai izdzīvošanai? Kā redzi, Jēcīt, problēmu ir daudz.”
