Pēcpusdienā lielveikalā apmeklētāju pamaz, tāpēc jau iztālēm, vēl tikai dodoties uz kasi, ievēroju augumā sīku, salīkušu sieviņu, kura līkņājas gar slīdlentes galā noliktajiem groziem. Neapmierinādami purpinādama, kādu nezināmu ļaundari pusbalsī bargi audzinādama, viņa citu pēc cita ņem plastmasas iepirkumu grozus, ko pircēji atstājuši turpat slīdvirsmas galā, un sparīgi novieto uz grīdas.
Pārcilājusi grozus pie vienas kases, sirmā sieviņa apņēmīgi virzās uz priekšu – uz nākamo kasi, uz manu pusi. Savu grozu gan jau esmu paspējusi novietot tam paredzētajā vietā uz grīdas, tāpēc jūtos pārsteigta, kad izdzirdu viņas monologu:
– Kārtībai jābūt! Visur un vienmēr! Katrai lietai ir sava vieta! Tās lietas vieta! Un katram vajag to ievērot! Tad viss būs kārtīgi! Un skaisti! Visapkārt!
Ieklausos sieviņas it kā dusmīgi izrunātajos, aprautajos teikumos, un tajā pašā laikā ieinteresēti vēroju, kā viņa pārvieto manu tikko nolikto grozu – tobrīd vienīgo tukšajos veikala ratiņos. Paceļ, pagriež par simts astoņdesmit grādiem un ievieto rāmī. Izceļ, pagriež par vēl vienu pusriņķi un ievieto rāmī. Tad brīdi vēro melno plastmasas rokturi, kas apstājies neveiklā leņķī, paliec to uz groza vienu pusi, tad uz otru, līdz beidzot, ar savu veikumu apmierināta, iztaisno muguru.
Tikmēr mani pirkumi jau sasnieguši kasi, bet slīdvirsmas galā apstājies nākamais pircējs. Vienā rokā turēdams kabatas tālruni, jo saruna acīmredzot ir neatliekama, ar otru viņš nedaudzos pirkumus steidzīgi izkārto uz letes, bet grozu nevērīgi nomet lentes galā. Noklaudz plastmasas korpusi, un šis troksnis nekavējoties piesaista sirmās sieviņas uzmanību. Nikni mezdamās neveikli novietotā groza aizstāvībā, viņa atkal izpaužas pamācošajā monologā:
– Tā nedrīkst! Lietas mīl kārtību! Un mīlestību! Un mieru! Kārtībai jābūt! Un katram vajag to ievērot! Vienmēr!
Veikalu atstāju ar skumjām domām – tādai pārspīlētas kārtības mīlētājai nu gan nav viegla dzīve… Mūsu sasteigtajā ikdienā tik bieži un tik daudz kas notiek pa roku galam, negaidot, pēkšņi…
Tad iezvanās mans telefons, un citas domas uz kādu laiku liek aizmirst sirmās sieviņas monologu.
To atkal saklausu kādā pirmdienā, tikai šoreiz – ne pie iepirkumu grozu kārtošanas, bet vietā, kur jau tā viss šķiet izvietots zināmā secībā, tātad – kārtībā.
Brīvdienas daudziem ļāvušas atpūtu no ikdienas darba atrast grāmatu lappusēs, tāpēc bibliotēkā pie galda izveidojusies pagara lasītāju rinda. Pāris stundu laikā atnesto grāmatu kaudzes trīskāršojušas apmērus.
Tuvāk pusdienlaikam lasītgribētāju rinda un nepacietība pie izdevumu saņemšanas pamazām sarūk, atstājot laiku ilgākām sarunām ar bibliotekāri.
Tikai tad saklausu jau dzirdētās frāzes, kas šoreiz skan krietni klusāk:
– Kārtībai jābūt! Visur un vienmēr! Jābūt! Un katram vajag to ievērot! Tad viss būs sakārtots Un skaists! Visapkārt!
Cenšos saskatīt pašu runātāju, kas pagaidām vēl neredzama aiz dažu priekšā stāvētāju mugurām, lai gan tāpat jau zinu – tā ir viņa – sīkā sieviņa no lielveikala, kura ar savu personīgo piemēru neatlaidīgi un spītīgi centās norādīt, kur un kā novietojami tukšie iepirkuma grozi. Interesanti, ko viņa te atradusi kārtojamu?
Tikai tad, kad esmu atvadījusies no vēl divām lasītājām, rindas galā jeb pareizāk – viņā pusē galdam, uz kura atrodas lasītāju atnestās grāmatas, ieraugu nasko sieviņu. Redzu, kā viņa žigli pārcilā grāmatu kaudzes, bet ne jau vienkārši mehāniski pārkrauj. Ņem vienu grāmatu pēc otras, šķiro un kārto vairākās regulārās kaudzītēs: biezos bestsellerus, plānās brošūras, lielformāta albumus, kabatas formāta grāmatas… Sniegdamās pāri galda puslokam, viņa pastiepjas arī pēc tālākajām, lai tās pielāgotu jau aizsāktajām akurātajām kaudzītēm.
Nasko rosību pavada man jau dzirdētais teksts, tomēr šoreiz to papildina profilam atbilstošas piebildes, kas seko katras grāmatas pārvietošanai:
– Kārtībai jābūt! Visur un vienmēr! Grāmatas jāmīl! Jālasa! Jākārto! Tā, lai smuki izskatās! Lai ir skaisti! Tīri! Visapkārt! Jāmīl! Jākārto!
Vēroju sīkās sieviņas rosību un cenšos saprast – kam adresēts viņas monologs: man vai lasītājiem, kas, atnestās grāmatas pārcilājot, radījuši tādu „nekārtību”?
Līdzīgs jautājums laikam jau radies arī tām divām lasītājām, kas vēl aizkavējušās, saņemtās grāmatas kārtojot somās.
Viena no viņām, pārtraukusi iesākto kustību, aizvainotā tonī jautā pār plecu:
– Jūs to sakāt man? Vai tad es izskatos nekārtīga? Mana māja varbūt pat ir kārtīgāka par jūsējo! Ak, jūs nekauņa!
Mēģinu noklusināt iespējamo strīdu un māju ar roku, tā cerēdama pateikt: „Ak, tas noteikti neattiecas uz jums!”
Turklāt vēl savelku lūdzošu sejas grimasi, kam vajadzētu nozīmēt: „Lūdzu, nevajag!”
Sieviete mani uzlūko, dziļi ievelk elpu, bet, par laimi, neko vairāk arī nesaka. Atvadām vēl saklausu pusbalsī teiktas frāzes par pārgudro inteliģenci, baznīcas kanceli un skabargu acī, bet pie sevis atviegloti nopūšos, ka iespējamā vārdu apmaiņa nav izvērsusies plašumā.
Sirmā sieviņa, šķiet, uzbrūkošās replikas vispār nav saklausījusi, redzams, ka viņas domas joprojām piesaistītas grāmatu kārtošanai.
– Grāmatas jāmīl! Jākārto! Jālasa! Tad viss būs skaisti! Tīri! Kārtīgi! – dzirdu viņas aprautās frāzes.
Tikmēr blakusstāvētāja pievirzās tuvāk sieviņas sarindotajām regulārajām grāmatu kaudzītēm un pieklājīgi jautā:
– Vai es drīkstu tās paskatīties?
Pacēlusi skatienu, sirmā sieviņa nopēta pienācēju, tad parausta plecus un vēršas pie manis:
– Nu, redziet! Ja tik skaisti izskatās, tad katram gribas kaut ko paņemt! Nevis tā kā sākumā – viss izgrūstīts! Neko nevar saprast! Bet tad, kad ir skaisti, visiem gribas!
Tobrīd jau arī pēdējā grāmatu kaudzīte ir sakārtota, un nu tās vienādā augstumā un platumā noklāj visu galda malu.
Jautāju sev – vai tiešām tas ir skaisti?
Nez kāpēc prātā nāk aisbergs, kura neredzamo daļu var tikai censties uzminēt…
Laikam jau līdzīgas domas radušās arī jaunajai sievietei. Rāmi paņēmusi tuvākās kaudzītes virsējo grāmatu, tad nākamo, viņa lēnīgi un pamazām pārkrauj vienu kaudzīti pēc otras. Kaut ko interesantu atrod un atliek maliņā, pārējās atkal skaisti sarindo.
Sirmgalve, skatu nenolaidusi, seko viņas kustībām, palaikam nemierīgi tiecoties pastiept roku un pielabot kādu greizāk novietotu izdevumu. Tad savaldās un ļauj jaunajai sievietei pašai „veidot kārtību”.
Redzu, ka viņa ir sapratusi spēles noteikumus un pati pielīdzina regulārās kaudzītes. Turklāt jaunajai sievietei tas padodas tik dabiski!
Pamanu, ka arī sirmgalvei patīk redzētais un viņa apmierināti smaida.
– Jā, tā ir skaisti! – viņa uzslavē. – Jūs esat kārtīga sieviete! No jums var pamācīties! Kārtībai jābūt! Visur un vienmēr! Visapkārt! Tad ir skaisti!
Vēlreiz ar lepnumu aplūkojusi paveikto, sīkā sieviņa maigi pārlaiž plaukstu grāmatu vākiem, novelk uz leju uzrotītās adītās jakas piedurknes un pasmaida:
– Tad ir skaisti…
Pirms sirmgalve atstāj plašo telpu, viņa vēl pa ceļam atrod nokritušu saspraudi un saburzītu veikla čeku, kas laikam jau izkritis kādam apmeklētājam, par trīsdesmit centimetriem tālāk atbīda un vietā noliek apmeklētājiem domāto krēslu, uzpūš dvašu gleznas stiklam un pēc tam nopulē ar jakas piedurkni.
– Jā, ir skaisti!
