Gulbenes bibliotēkā uz tikšanos ar grāmatu “Dižais Gars” un “Kartona kareivji” autoru Johanu Korinu devos, intereses vadīta, neko nezinot par šo noslēpumaino personību, kuras uzvārds nav minēts iedzīvotāju reģistrā, jo tas ir pseidonīms.
Gulbenes bibliotēkā uz tikšanos ar grāmatu “Dižais Gars” un “Kartona kareivji” autoru Johanu Korinu devos, intereses vadīta, neko nezinot par šo noslēpumaino personību, kuras uzvārds nav minēts iedzīvotāju reģistrā, jo tas ir pseidonīms. Tikai viņa vistuvākie cilvēki zina, ka pasē minēts latvisks vārds un uzvārds.
Arī šoreiz viesis atklāj tikai savu vārdu – Jānis, bet uzvārdu patur slepenībā, un tikai tad, ja kāds īpaši vēlas to uzzināt, viņš uzvārdu iečukst ziņkārīgā ausī. Iespējams, tā J.Korins sargā savu personīgo dzīvi, kas citiem ir tabu, iespējams, ka šī noslēpumainība piestāv cilvēkam, kas rakstot ļaujas pseidozinātniskām fantāzijām, apcerēm par pasaules radīšanu un mistifikāciju. J.Korins sarubiedram ļauj izvēlēties, kam viņš uzdos jautājumus – grāmatu autoram Johanam Korinam vai noslēpumainajai personībai.
“Grāmatas es rakstu prieka pēc, jo man šķiet interesants pats rakstīšanas process, lai gan sevi par rakstnieku neuzskatu. Manuprāt, rakstnieks – tā ir profesija, kurā jāstrādā tā, lai patiktu citiem,” J.Korins sāk sarunu, pamazām pierādot, ka slikta ir tā grāmata, kurā ir tikai tas, kas uzrakstīts. Grāmatā jābūt kaut kam vairāk. Viesis ir pārliecināts, ka neviens darbs nevar būt atrauts no mākslas, jo tad tas līdzinās sausam policijas protokolam, “bet māksla pat finanšu atskaiti var padarīt lasāmu”.
Idejas
rada fakts
J.Korins neslēpj, ka ir gandarīts par pirmajiem diviem romāniem, tāpēc nedaudz filozofiski mēģina rast atbildi jautājumam, vai ir iespējams prognozēt veiksmi. Apmēram 20 gadus pirms pirmās grāmatas “Dižais Gars” uzrakstīšanas kādā ne īpaši veiksmīgā dzīves brīdī autors sācis domāt, kā var būt tā, ka vienam veicas, bet otram – ne. Viņš pieļāvis, ka veiksmi cilvēkam sūta kāds gars no augšas vai arī darbojas dabas likumi. Šādā pārdomu brīdī vispirms uzrakstītas grāmatas divas pēdējās lappuses.
“Veiksme var būt nejauša. Jautājums ir cits – cik daudz mēs varam izrēķināt un paredzēt, kas notiks, vai mēs spējam ietekmēt to, ko saucam par likteni? Viss dzīvē vienmēr ir varbūtība, tāpēc varam izrēķināt, ar kādu varbūtību kaut kas notiks. Metot kauliņu, varbūtība, ka kaut kas uzkritīs, ir viens. Varbūtība, ka uzmetīsies sešnieks, ir viena sestdaļa, bet nejaušība vai varbūtība, ka sešnieks uzkritīs divreiz pēc kārtas, ir viena trīsdesmit sestā daļa. Tāpēc es nepaļaujos uz likteni, jo tas ir tikai varbūtība. Par to ir arī mana pirmā grāmata, kuras moto nobeiguma frāze bija “neticiet nevienam vārdam, ko autors raksta”. Visiem saku, ka tas, kas grāmatā uzrakstīts, ir meli, jo rakstniecībā sevi uzskatu par diletantu, kas nodarbojas ar to, kas pašu interesē,” smejas J.Korins. Visa pamats esot ideja – fikcija, kas balstīta uz reāliem faktiem. Pēc “Dižā Gara” publicēšanas grāmatas autoram uzbrukuši daudzi ezotēristi. Iebildumam, ka tas viss ir meli, neviens tā īsti negribējis ticēt. To, ka jāķeras pie grāmatas rakstīšanas, J.Korins izlēmis, atrazdamies Vācijā, kur vajadzējis sekot lielam datorprojektam.
“Parasti projektos daru to, kas ir vajadzīgs, tāpēc tieku aicināts talkā pie jaunu projektu izstrādes, no kuriem neviens neko nesaprot. Arī pašam ir gadījies radīt gudru izskatu, izliekoties, ka visu zinu.” To, kāds būs pirmais romāns, autoram bijis absolūti skaidrs, bet tad, kad darbs bijis pabeigts, tas izdevies pavisam citādāks, nekā bijis iecerēts. “Laikam jau Dižais Gars būs mani vadījis,” prāto autors.
Zina,
kā taisa zinātni
J.Korins pārliecināts, ka ar fiziku un grāmatu rakstīšanu Latvijā naudu nevar nopelnīt, tāpēc viņš pievērsies programmēšanai. Gadoties kaut ko paveikt arī teorētiskās fizikas jomā, saistībā ar molekulāro biofiziku.
“Zinu, kā taisa zinātni, iespējams, tāpēc fizika man ir dvēselē, tomēr cenšos rūpēties par lasītāju, bet konkrēti tikai par vienu – pats par sevi, jo rakstu tikai tā, kā patīk man. Rezultāts ir fantastisks, jo abas manas grāmatas ir fantastiskas, tāpēc tās regulāri pārlasu. Mani pārsteidz, ka tās spēj patikt vēl kādam citam, tomēr starp visiem man zināmajiem cilvēkiem esmu vienīgais, kam patīk abas grāmatas. Ja esat izlasījuši vienu manu grāmatu un tā jums nepatīk, iesaku izlasīt arī otru,” dod padomu izdevumu autors.
Viņam bijusi iespēja pusgadu dzīvot Kalifornijā, lai gan, kā saka J.Korins, Amerikā dzīvot vispār neesot iespējams, jo tā esot traģiska valsts. Par prēmiju, kas piešķirta pirmajai grāmatai, autors aizbraucis uz Argentīnu, kur viņam pieder brālēna novēlēta māja, ko nekādi neizdodas pārdot. “Es varētu tur dzīvot, bet ko es tur darīšu? Daudz esmu strādājis ārzemēs, bet vienmēr atgriezies Latvijā, jo uzskatu, ka te ir labāk. Latvijai ir dvēsele, bet tur – svešumā – dvēseles vairs nav. Ilgstoši dzīvojot vienā vietā, pie tās vietas pierod, bet es neļauju ar sevi tam notikt. Man visapkārt ir vajadzīga vide, par kuru domājot varu sacīt, ka te ir manas mājas.”
Pa ceļam uz Argentīnu J.Korinam radusies ideja “Kartona kareivjiem”. “Sēdēju laukos uz sola un blenzu uz saulrietu. Paskatījos uz ceļu, un pēkšņi man radās doma, kas notiktu, ja pa to negaidot brauktu džips ar kareivjiem. Sāku prātot, kāpēc viņi brauc, ko viņi grib darīt, ko viņiem no manis vajag? Kad nākamajā dienā ar sievu gājām pastaigāties, man jau bija gatavs sižets, ko viņai izstāstīju. Atlika tikai uzrakstīt, bet tas nebija vienkārši, tāpēc tapa afēra, jo viss uzrakstītais ir mans izdomājums.”
Spēj
domāt tēlos
J.Korins ir lielisks vēsturisko faktu zinātājs, kas apliecina viņa fenomenālo atmiņu. To pierāda arī situācijas no dzīves, piemēram, katrreiz, kad tas nepieciešams, viņš veiksmīgi ievada savu Amerikas bankas konta numuru, lai gan nezina to no galvas.
“Lieliski atceros dažādas ciparu kombinācijas, kuras it kā nezinu, lai gan spēju aizmirst visvienkāršākās lietas. Ja gribat kaut ko atcerēties, tad to vajag darīt saistībā ar tēliem. Jāiztēlojas kāda labi pazīstama vieta, piemēram, iela, un to, kas jāatceras, domās vajag izvietot labi pazīstamajā ielā. Tad domās atliek iet pa šo ielu un atcerēties, kur kas novietots. Atmiņa tēlos ir noturīgāka nekā atmiņa vārdos. Atmiņas māksla ir ļoti sena, ko šodien iznīcinājusi mūsu sabiedrība. Atmiņas māksla ir nemitīgi jātrenē. Vai zināt, ka Džordano Bruno bija fantastiska atmiņa? Viņam varēja nezināmā valodā nolasīt lappusi teksta, un viņš spēja to atkārtot vārds vārdā.
Dž.Bruno ir sarakstījis grāmatas par atmiņas mākslu. Cicerons savas garās runas atcerējās, skatoties uz labi zināmo Kolizeju, katrā sēdeklī domās saliekot runas gabalus. Vienmēr vajag domāt asociācijās. Esmu prātojis, kas ir domāšana no fizikas viedokļa, un secinājis, ka tas ir apzinātu faktu kopums, loģikas likumi.”
Bridža
lietpratējs
“Man laikam ir kāršu spēlmaņa domāšana, jo pēdējos divdesmit gadus spēlēju tikai bridžu. Tam pievērsos laikā, kad studēju augstskolā. Mans kursabiedrs, kas tagad ir akadēmiķis, uz kara katedru atnesa bridža mācību grāmatu. Visi to ļoti cītīgi studējām. Vēl kāds cits mans draugs nonāca sporta bataljonā Igaunijā, kur tolaik bridžs bija ļoti populārs, tādējādi bridžs mani ielenca no divām pusēm. Uzzinot, ka arī profesors Egons Lavendelis organizē bridžu, sāku spēlēt pie viņa. Esmu braucis uz starptautiskiem mačiem, bet tagad to vairs nedaru, jo, lai bridžu spēlētu ļoti labi, ir vajadzīgs daudz laika. Arī pats esmu uzrakstījis nelielu brošūru par bridžu, jo man apnika citiem to nemitīgi mācīt. Kāršu spēlētājiem raksturīgo domāšanu esmu izmantojis arī savā otrajā grāmatā.”
Par bridžu J.Korins varētu nolasīt lekciju, apgalvojot, ka ne tikai bridžs, bet ikviena kāršu spēle, ja to spēlē pa īstam, nav primitīva, bet balstās uz dzelžainu loģiku, aritmētiku, psiholoģiju, veselo saprātu un lielu pacietību.
J.Korinam ir arī sava bridža spēlētāja recepte, proti, neatklāties savā gudrībā, jo visvieglāk ir tikt galā ar to pretinieku, kurš domā, ka tūlīt tiks galā ar tevi. “Tas nozīmē, ka viņš ir zaudējis modrību savā pārliecībā, ka tevi apspēlē.”
Par to, vai drīzumā taps vēl kāda grāmata, viesis bilst, ka faktu, ideju un sižetu pasaulē esot daudz. Viss atkarīgs no uzņēmības un laika.
***
Fakti
Johans Korins ir zinātnieks, teorētiskās fizikas zinātņu doktors, bridža meistars, strādā par programmētāju starptautiskos projektos, kā arī veido sarežģītas datorprogrammas. Viņa vaļasprieks ir grāmatu rakstīšana.
Romāns “Dižais Gars”, kas izdots 2000.gadā, godalgots literatūras konkursā “”Preses nama” grāmata”. Izdevums kļuva par sensāciju latviešu literatūrā, jo neviens nezināja, ko iesākt ar pašu grāmatu. Tai tika atvēlēta vieta daiļliteratūrā, filozofijā, pat parapsiholoģijā.
Romāns “Kartona kareivji” uzskatāms par daudzšķautņainu darbu, jo tajā apvienojas detektīvstāsts par lielu finansiālu afēru un mistifikācija.
Ir divu pieaugušu bērnu tēvs. Dēls ir tīkla administrators lielā slimnīcā un rallists. Meita beigusi Konkordijas universitāti un strādā Viļņā.
