Rudeņos katram kārtīgam latvietim ir vēl kāds stāsts – kartupeļu talkas stāsts. Mana paaudze un mazliet vecāki atceras, kā skolas laikā rudeņos bija jābrauc uz kolhozu, jāpalīdz saimniecībām nolasīt kartupeļus. Vēlāk arī lopbarības bietes un akmeņus.
Mūs smuki sadalīja pa pārīšiem, ar kociņu iezīmēja robežu, no kuras līdz kurai vietai būs jālasa kartupeļi, ko traktors braucot būs izaris. Dienas pirmajā pusē visi naski lasīja, pēcpusdienā, kad bija apēstas līdzpaņemtās maizītes, sākās loderēšana – mētāšanās ar kartupeļiem, iemīšana zemē, jo uzraust ar kāju virsū zemi likās vieglāk nekā noliekties un pacelt to. Dienas jaukākais brīdis bija, kad skolotāja atļāva sakurt ugunskuru un cept kartupeļus. Nevienā restorānā es vairs nekad neko garšīgāku neesmu ēdusi par to melni apkūpējušo kartupelīti ar sāls šķipsnu.
Katru gadu mūsu ģimenei svarīgākais rudens notikums ir brauciens uz laukiem – pie draugiem, kur notiek kartupeļu talka. Man vienmēr ir licies, ka mēs, proporcionāli rēķinot, noēdam vairāk saimnieču pagatavotajās pusdienās, nekā salasām kastēs kartupeļus, bet kāda gan tam ir nozīme, jo reizi gadā taču jāsatiekas, jāpaskatās, kā bērni ir paaugušies, kas jauns katram noticis viņa dzīvē.
Talciniekiem čakli lokoties, smejoties, laiks ātri rit, mājas saimnieks rūpējas un ik pa brīdim uzprišina talciniekus ar balzama lāsi un pīrādziņiem – nevar taču čaklos pilsētniekus badā un slāpēs turēt. Kartupeļu talkai raksturīgi arī savi kartupeļu lauka romāniņi, tāda jautra meņģēšanās un apcelšanās, kas notiek tikai tur un nekur citur. Cits citu ļoti uzpasē, jautājums “Nu, vai tad manējais vai tavējā šogad būs?” ir neatņemama talkas sastāvdaļa. Viss, kas notiek talkas laikā, ir lielumlielais noslēpums, neizpaužams, visi grēki, kas tur notikuši, turpmākā gada laikā tiek aizmirsti un piedoti.
Mājās braucam ar lauku labumiem – kartupeļiem, burkāniem, tomātiem un visu citu, kas nu uz lauka ir saaudzis. Lai gan man pašai pie mājas arī ir dārziņš, liekas, ka tur tik garšīgi dārzeņi nav izauguši. Lai Tev ar’ izdodas šāgada talka!
