Uzņēmuma vadītājam ir jābūt ar plašu redzesloku, jāmāk ātri reaģēt uz notikumiem un jāspēj pieņemt pareizos lēmumus.
Uzņēmuma vadītājam ir jābūt ar plašu redzesloku, jāmāk ātri reaģēt uz notikumiem un jāspēj pieņemt pareizos lēmumus. 30 gadus vecais Māris Danieks, kas jau kādu
laiku vada uzņēmumu “RCI – Gulbene”, ir gatavs pierādīt, ka viņam piemīt visas šīs īpašības.
– Tu neesi gulbenietis, kā nonāci līdz darbam šajā Gulbenes uzņēmumā?
– Mana sieva ir no Jaungulbenes. Ar viņu iepazināmies jau skolas laikā un kopā Rīgā arī studējām, taču nolēmām nepalikt uz dzīvi Rīgā. Mūsu mājas ir Jaungulbenē. Tiesa, strādāju gan es pirms tam Rīgā, bet, atnākot uz šejieni, piecus mēnešus strādāju SIA “Rubate” par darbu vadītāju, bet tad man piedāvāja vadīt šo kompāniju.
– Vai līdz ar vadības maiņu mainījies arī pats uzņēmums?
– Esam reorganizējuši organizatorisko struktūru. Uzņēmumā ir būvniecības daļa, kokapstrādes daļa un tehnisko pakalpojumu daļa, kā arī administratīvā daļa ar trim struktūrvienībām. Mēs tāpat kā iepriekš ceļam, remontējam, atjaunojam, ražojam mēbeles (kokapstrādē gan ir izveidota jauna ražošanas līnija mēbeļu ražošanai no saplākšņa), sniedzam arī tehniskos pakalpojumus. Uzņēmumā ir ienākuši jauni un spēcīgi darbinieki, tas turpina funkcionēt, darboties un attīstīties.
– Kā, tavuprāt, Gulbenē attīstās būvniecības nozare?
– Spriežot pēc tā, ka objektu mums ir daudz, varētu teikt, ka viss ir kārtībā, taču, manuprāt, tā varētu attīstīties labāk. Šobrīd tiek runāts par Gulbeni kā par reģiona centru. Es neesmu gulbenietis, taču, no malas skatoties, redzu, ka Gulbene ir pilsēta ar lielām attīstības iespējām, taču te vēl ir daudz kas darāms. Reģiona spēks ir arī izglītotos un spēcīgos cilvēkos. Lai cilvēkus noturētu un piesaistītu šejienei, nepieciešamas dzīvesvietas. Privātmāju sektors ir labs un sakārtots, bet lielāku, daudzdzīvokļu ēku šeit ir maz. Cilvēkiem nepieciešamas arī vietas, kur atpūsties un izklaidēties, šeit varētu uzbūvēt, piemēram, lielāku baseinu, ledushalli, kādu slēpošanas trasi, lai cilvēkiem nevajadzētu doties atpūsties uz citām vietām, bet viņi paliktu tepat. Tas attīstītu pilsētu kā reģiona centru, tādējādi attīstītos arī būvniecības nozare.
– Tu minēji, ka spēks ir izglītotos un spēcīgos cilvēkos, vai uzņēmumam, ko tu vadi, nav problēmu šajā ziņā? Vai netrūkst darbinieku?
– Uzņēmumā strādā apmēram 120 darbinieku. Darbinieku pietiek, mēs varētu, protams, pieņemt darbā vēl un vēl, cilvēki nāk un kandidē, ir jūtama konkurence, taču nevaram visus pieņemt, jo būvniecības sektors nav tik plašs, turklāt Rīgas pusē paliek mazāk darba, tādēļ šeit ienāk arī lielās firmas.
Runājot par darbinieku izglītību, jāsaka, ka ar to ir nelielas problēmas, piemēram, atnāk pie mums amatnieks ar 10 gadu pieredzi, kurš ir darījis visu ko, bet viņam nav atbilstošu sertifikātu un diplomu. Par laimi, pēdējā laikā situācija ir uzlabojusies. Arvien vairāk darbā stājas cilvēki ar atbilstošu izglītību. Viņi ir beiguši kādu arodskolu vai mācījušies kādos kursos.
Vienubrīd tiešām arī likās, ka Latvijā ienāks mazāk kvalificēts darbaspēks no ārzemēm, kas strādās par mazāku atalgojumu, taču situācija būvniecībā ir mainījusies, būvniecības apjomi ir kļuvuši salīdzinoši mazāki, jo bankas vairs neizsniedz tik daudz kredītus, tādēļ arī lētais darbaspēks vairs nav nepieciešams.
– Kā mēģināt darbiniekus noturēt savā uzņēmumā?
– Cenšos būt atvērts un saprotošs kā vadītājs. Mēģinu atrast laiku, lai pieietu un aprunātos ar darbiniekiem ne tikai par darbu, bet arī par dzīvi, tas arī saliedē kolektīvu. Darbinieki ir uzņēmuma galvenais resurss. Cilvēcīgai attieksmei, manuprāt, ir liela nozīme. Otra lieta – cenšamies ievērot visas darba aizsardzības prasības, mēģinām uzlabot materiāltehnisko bāzi, lai darbiniekiem ir vieglāk strādāt, nodrošinām veselības pārbaudes, apdrošināšanu, sociālas garantijas. Rīkojam arī kopīgus atpūtas pasākumus. Sūtām darbiniekus mācīties un apgūt jaunās metodikas un tehnoloģijas. Ir jāceļ savu darbinieku kompetence. Kas attīstās un mainās, tas izdzīvo.
– Kādi ir uzņēmuma nākotnes plāni?
– Runājot par nākotnes plāniem, mazliet jāaizskar arī vēsture. “RCI – Gulbene” ir veidojies uz Gulbenes rajona remontceltniecības iecirkņa bāzes, šis nosaukums ir saglabāts, tas rada vēsturisko atpazīstamību. Uz šīs bāzes uzņēmums ir sācis strādāt un tikai audzis. Nākotnes plāni ir nodrošināt konkurētspēju būvniecības tirgū, kā arī mēģināt atrast labākās nišas darbībai, specializēties uz kaut ko. Uzņēmumam drīzumā būs arī mājas lapa, kas klientiem radīs vieglu pieeju informācijai.
– Šķiet, ka tev ir daudz ideju, kā uzlabot uzņēmuma darbu, kā to attīstīt…
– Es pirms tam Rīgā strādāju milzīgā kompānijā “Latvijas finieris”. Esmu redzējis šā uzņēmuma vadības sistēmu, tā ražošanas jaudas, man tā bija laba pieredze. Esmu arī ieguvis labu izglītību, beidzis trīs augstskolas un šobrīd studēju maģistrantūrā. Cilvēkam ir jābūt ar plašu redzesloku.
– Kādam, tavuprāt, jābūt labam vadītājam?
– Labam vadītājam ir jāpanāk rezultāts, ir jāredz, kurā brīdī uz kurām podziņām spiest, kur ko labāk sarunāt. Kā jau minēju, jābūt ar plašu redzesloku. Pluss ir tas, ja pārzini darbības jomu, kurā strādā. Tas palīdz pieņemt pareizo lēmumu, jo nepareizs lēmums var ļoti dārgi maksāt. Vadītājam ir jābūt cilvēcīgam, jo neviens nav robots, laba savstarpējā attieksme saskarsmē ir panākumu garants. Uzņēmumā, kurā iepriekš strādāju, bija 4000 darbinieku, tur viss notika citādāk, bet šeit vadītājs var atrast mirkli, kad aprunāties ar strādniekiem, jo viņi ir galvenie darītāji, ir nepieciešams viņus uzmundrināt. Es arī cenšos atrast tam laiku.
– Vai mīlestībai uz darbu, vēlmei strādāt un izsisties ir jābūt ieaudzinātai?
– Tas ir atkarīgs tikai un vienīgi no paša cilvēka. Bērnībā un jaunībā tu vari būt delveris, bet pēc tam kaut kas galvā noklikšķ un domas mainās. Arī man tā bija. Diezgan agri sāku strādāt praktiskus darbus, man to neviens neuzspieda, es pats gribēju nopelnīt. Pēc tam nolēmu mācīties. Ja cilvēkā ir šī apziņa, ka viņam to vajag, viss notiek.
– Vai esi apmierināts ar savu dzīvi?
– Jā, dzīve ir skaista, jāmāk tikai viss skaistais saskatīt. Man ir sieva, divi bērni, esam kopā jau vairākus gadus, mums ir stabila ģimene, ko vairāk var vēlēties.
– Kāda ir veiksmīgas kopdzīves formula?
– Galvenais ir laba sapratne. Ir jābūt savstarpējai sapratnei, lai pieņemtu otru cilvēku tādu, kāds viņš ir, ar viņa labajām pusēm un viņa trūkumiem. Ja tas nenotiek, nekas labs nevar sanākt, katru dienu kaut kas nepatiks un būs kašķēšanās. Turklāt viens ģimenē nevar būt noteicējs, ģimene sastāv vismaz no diviem cilvēkiem, ģimenes dzīve tiek veidota kopīgi. Mūsu ģimenē cits citam neko neuzspiežam, vienmēr par visu apspriežamies.
– Vai ģimene nesūdzas par uzmanības trūkumu?
– Darba dienas laikā pat telefonsarunām ir maz laika, taču vakaros, brīvdienās, svētku dienās galvenā ir ģimene. Darba šobrīd jaunajā amatā tiešām ir ļoti daudz, taču uzskatu, ka uz mājām tas nav jāņem. Reizēm, protams, man darbs beidzas arī kādu stundu un divas vēlāk, taču darbs un ģimene ir jāmāk nodalīt, lai darbs netraucētu ģimenes dzīvei. Manuprāt, man pagaidām tas ir izdevies.
– Vai tev ir kāds sapnis?
– Man ir bijis daudz sapņu, daudzi ir arī piepildījušies. Vēl jau ir jautājums – ko uzskata par sapni? Viens sapņo par labu fotoaparātu, viens – par lielu televizoru, viens – par māju vai automašīnu. Mana lielākā vēlme ir saticība ģimenē, un man tā ir. Par materiālām lietām es nesapņoju. Vienīgais – es gribētu darīt vēl lielākas lietas.
– Brīnumlīdzeklis, kas palīdz atpūsties…
– Tas noteikti ir miegs. Labi atpūties jūtos, kad esmu labi izgulējies. Protams, man patīk arī pasportot, man patīk aktīva atpūta – volejbols, futbols, novuss, peldēšana. Sportošana ātri novirza domas no darba. Ar ceļošanu un ārzemju apmeklēšanu es īpaši neesmu aizrāvies. Cenšos vairāk laika pavadīt ar ģimeni un bērniem, kopīgi plānojam brīvo laiku.
– Ko tu domā pamostoties un aizmiegot?
– Domas mainās, katru dienu tas ir kaut kas cits. No rītiem gan tās parasti ir domas par darbu, pārdomāju dienas gaitas. Lai arī dienas lielos vilcienos iepriekš jau saplānoju, tās ir tik dažādas un var notikt arī kas neplānots. Savukārt aizmiegot analizēju dienā paveikto un sakārtoju domas.
