Apetīte rodas ēdot. Jo vairāk dod, jo vairāk prasa. Tieši tā varētu raksturot Saeimas deputāta Jura Šulca izteikto rosinājumu noteikt, ka par kompensējamiem tēriņiem deputātiem uzskatāmi arī izdevumi par deputāta īpašumā vai valdījumā esoša transportlīdzekļa izmantošanu un uzturēšanu, tostarp autoservisa pakalpoju-miem. Šī viņa ideja šķiet vienkārši absurda, un cilvēki pauž lielu sašutumu par šī tautas kalpa vēlmēm. Vai tiešām deputāta atalgojums ir tik mazs (jāatgādina, ka šogad tas taču tika krietni palielināts), lai par saviem līdzekļiem nevarētu saremontēt savu auto? Un tas tiek izteikts, kad it visur, visās nozarēs trūkst naudas! Bet ko tad lai dara un saka tie cilvēki, kas saņem minimālo algu vai varbūt pat vēl mazāku atalgojumu, strādājot nepilnu darba slodzi? Ko lai saka nabaga pensionāri, kuri pēc gara darba mūža pensijā saņem vien 200 eiro? Kā lai šie cilvēki nomaksā komunālos maksājumus, saremontē savus auto, izskolo bērnus, samaksā par ārstniecības izdevumiem, kā lai viņi izdzīvo ar šiem niecīgajiem līdzekļiem? Bet… paēdušais neēdušo jau laikam nekad nesapratīs. Mūsu tautas kalpu uzdevums gan būtu domāt un censties darīt visu iespējamo, lai uzlabotu tautas un valsts labklājību, bet tā vien šķiet, ka notiek gluži pretēji – vispirms tiek domāts, kā gūt labumu sev, bet tautas labklājība diez vai kādu interesē. Šis absur-dais priekšlikums šoreiz tika noraidīts, bet nav jau teikts, ka drīz vien tam nesekos kāda tikpat izcila ideja.
