Sakiet, ko gribat, bet gulbis ir neveiksmīgi izraudzīts par simbolu pilsētai ar spārniem. Dzīvā paskatā mēs taču to putnu lāgā pat apskatījuši neesam un ir jāsaka godīgi – arī negribam redzēt! Lai dzīvo savās siltajās zemēs aiz trejdeviņiem kalniem un trejdeviņām jūrām! Vārnas, kuras ir patriotes un nekad nepamet savu pilsētu, mums piestāv daudz labāk. Taču diezin kāpēc mūsu daiļamatnieces krustdūrienā izšuj gulbjus, nevis vārnas. Nu jau 100 mākslīgos gulbjus pilsētā var atrast bez problēmām. Un nevienam neienāk prātā, ka tas ir lieki un banāli, ja mums pilsētā ir 100×100 dzīvas, reālas vārnas un kovārņi. Bet mēs jau negribam šos putnus atzīt, mēs tos ignorējam. Tad ta laime – noķert vārnu! Tā mēs domājam. Kāpēc mēs pret šo putnu esam tik netaisni?! Vai tiešām tikai tāpēc, ka viņam trūkst baltuma? Stāsta, ka gulbim dūņas nelīp klāt. Vārnām, dabiski, dikti līp. Galvenokārt pie nagiem un lielākoties viss, kas spīdīgs. Bet tas nekas. Pāraudzināsim! Pārkrāsosim! Es jums pierādīšu, ka ir tā vērts! Vārnām daudz vairāk ir labo nekā slikto iezīmju.
Ir tāds teiciens – vārna vārnai aci neknābj. Vārnas turas partijās. Ļoti pareizi, es jums teikšu. Vārnas prot sastrādāties, viņas nebīda katra savu politiku, bet pakļaujas autoritārajam vadības stilam. Viņas nemēdz izkrist no realitātes, kā to dara gulbji, kas no brīvas gribas ir gatavi stāvus lēkt Daugavā, ja kaut kas nav pa prātam. Neglābjamie romantiķi un vienpatņi gulbji ir uzticīgi mūžīgai mīlestībai, bet vārnas – saliedētam kolektīvam. Gulbji ir gatavi mirt augstākas idejas vārdā, vārnas – noknābāt, jo, kas nav ar viņām, tas ir pret viņām. Turklāt vārnas tur galvu allaž pret vēju, tā var redzēt, no kurienes vējš pūš un no kuras puses nauda var nākt. Tas mums ir svarīgi. Bez investīcijām nav attīstības! Starp citu, Vecgulbenes pagastā senos laikos cilvēki ir cepuši vārnas uz iesma un ēduši. Bet vai esat dzirdējuši, ka pie mums gulbjus kāds ēstu? Arī stārķus ne. Šos abus putnus mēs turam gandrīz vai par svētajiem. Ļoti dīvaini. Lai gan nevar zināt, cik tādam vienam gulbim gaļas būtu. Varbūt ne vairāk kā dējējvistai. Tas nekas, ka izskatās brangs kā teļš, viņam ir biezs kažoks. Nesalīdzināt ar vārnu vai zvirbuli. Neesmu eksperts, bet man ir stāstījuši, ka gulbis esot negantāks par stārķi. Šņācot kā čūska, ēdot kā krokodils. Apetīte šim laba, kā tādai caurbirai. Kad šitāds ieperinās ezerā vai dīķī, izēd to tukšu un izdzer sausu. Neko aiz sevis neatstāj! Gulbji nav radīti provinciālai dzīvei. Viņiem vajag saulainās tāles, plašumus, jūru, delikateses. Bet vārnas, kā nolaižas uz viena zara, tā tur arī visu mūžu pavada, cita citai sānus sildīdama, kamēr nokrīt beigtas. Paceļas spārnos tik vien, lai aizlidotu paēst. Neko daudz viņām nevajag, vien pārpalikumus no Eiropas Savienības fondu sadales un pārdales. Vārdu sakot, vārnas ir daudz piemērotāki putni mūsu videi! Pieticīgi, bez augstām prasībām.
Un tomēr mēs siekalojamies ap gulbjiem. Varbūt tāpēc, ka nesasniedzams skaistums sāp? Starp citu, ir ticējums: ja gulbis izbāzis kāju caur asti, tad būs lietus. To gan es gribētu redzēt, kā šis ar jogu nodarbojas.
