Kas ir laime un kur to meklēt?

Vai tu esi kādreiz domājis par to, kas ir laime un kur to meklēt?

Vai tu esi kādreiz domājis par to, kas ir laime un kur to meklēt? Varbūt, ka tava laime ir dzīva būtne? Un dzīvo, piemēram, tavā skolas solā vai māmiņas priekšauta kabatā, bet manējā, piemēram, Bībelē, ko? Vai esi jau meklējis to?
Es, jā. Un varu tev pateikt, ka tā tik viegli rokās nedodas. Laime jāmeklē katru dienu no jauna. Redzi, Dievs ir radījis tevi (un mani) kā brīnišķīgu, neatkārtojamu un dārgu cilvēku, kuram laime jāatrod pašam. Ļoti daudzi man ir jautājuši, kā gan to izdarīt. Bet es atjautāju: “Vai tu patiešām gribi to?” Vai gribi? Ja uzmanīgi sekosi manam stāstam, saņemsi atbildi.
Tajā pilsētas rajonā, kur atrodas daudz skaistu savrupmāju ar augstiem žogiem un uzrakstiem “Nikns suns”, kur netrūkst ne zālāju, ne dārzu, ne dārgu auto, dzīvoja zēns vārdā Daniels. Viņš ne ar ko īpašu neizcēlās: bija tumšmatis, pievilcīgu seju, ģērbās atbilstoši modes prasībai – nodilušās džinsu biksēs. Zēns bija labs aizsargs futbollaukumā un kolekcionēja rokmūzikas kasetes. Diemžēl viņš bija vissliktākais skolēns klasē. Kaut arī bija labs un gudrs, toties bezgala slinks. Līdz tādai pakāpei slinks, ka mīkstais klubkrēsls, kas atradās televizora priekšā, bija ieguvis viņa veidu, jo Daniels tajā iegrima stundām ilgi. Tā īpaši viņu nekas neinteresēja, jo viņš nebija spējīgs sekot nevienai no programmām. Vienīgās darbības, ko bija apguvis, – šūpošanās krēslā un žāvāšanās.
Daniels nekad nesagatavojās nākamās dienas stundām. Nekad neatsaucās uz māmiņas lūgumu palīdzēt. Tikai tētis ar viegliem draudiem un dunkām sānos varēja izkustināt viņu no vietas. Skolotāji klasē parasti atzīmēja, sacīdami: “Nav jau vērts pat ieklausīties Daniela domās, jo viņš šorīt vēl nav “nolaidies” mūsu vidū.” Tik izklaidīgs bija šis zēns. Viņa slinkums bija zināma lieta visiem.
Reiz kādu dienu Daniels, negribēdams neko darīt, sēdēja uz mūra žoga un šūpoja kājas. Te pēkšņi viņu pārsteidza sīka balstiņa. “Hei, jaunekli! Es meklēju kādu tieši tādu kā tu!” Balss piederēja dīvainam cilvēciņam ar kukurūzas krāsas matiem un divām smieklīgām ūsiņām, viņš bija ģērbies zaļās biksēs un dzeltenā žaketē.
“Vai kungs uzrunāja mani?” jautāja Daniels. “Nu saprotams, ka tevi! Es strādāju vienas milzīgas apavu rūpnīcas BIVI interesēs. Meklēju personu, kas veiktu izmēģinājumus!” “Veiktu izmēģinājumus?!” “Nu, saprotams, kurpju. Tu esi izvēlēts, lai izmēģinātu brīnišķīgus vingrošanas apavus.” Cilvēciņš šūpoja rokā spilgti sarkanas tenisenes. Daniels neticēja pats savai laimei. “Un es varu tās paturēt?” viņš jautāja. “Saprotams. Mēs tikai gribam zināt, ko tu par tām domā.” “Labi,” atteica Daniels. Viņš ātri noāva vecās botas un uzvilka jauniņās spilgti sarkanās tenisenes. Cik brīnišķīgi! Apavi bija tieši laikā. “Šis izmēģinājums ir kā radīts man,” nodomāja Daniels. “Tātad noruna ir spēkā! Rīt atnākšu uzzināt, ko tu domā par tām,” noteica dīvainais cilvēciņš un pazuda ielu drūzmā.
Daniels atgriezās mājās un atbilstoši savam ieradumam devās pie ledusskapja. “Tagad es varētu padzerties “Coca Colu” un mierīgi noskatīties televīzijas programmu”. Kad Daniela roka jau bija sasniegusi ledusskapja durtiņas, viņš sajuta, kā sarkanās tenisenes saspiež kāju pirkstus un pēdas, it kā tās būtu kļuvušas par šaurām. “Ai! Kas notiek?” iesaucās zēns un gribēja apavus novilkt, bet nevarēja. Apavi bija kā pielīmēti. Te pēkšņi viņš izdzirdēja balstiņu: “Tu nevari skatīties televizoru, kamēr nesagatavosi mājas uzdevumu angļu valodā un neiemācīsies jauno nodaļu ģeogrāfijā. Tātad pie darba! Uz priekšu!” Un tenisenes sāka kustēties uz priekšu pašas no sevis. Daniels centās pretoties, gribēja doties pie televizora, bet sarkanās kurpes tā saspieda zēna pirkstgalus, ka viņam bija jāiekliedzas.
Daniels apsēdās pie rakstāmgalda, atvēra mācību grāmatu. Jo vairāk viņš iedziļinājās grāmatas saturā, jo ērtākas tapa tenisenes. Kad bija iemācījies angļu valodu, viņš dziļi nopūtās un gribēja piecelties. Apavi atkal saspieda Daniela pēdas kā knīpstangas. Un dīvainā balstiņa izdziedāja vārdus: “Nē, nē, tu nevari aiziet tikmēr, kamēr nesagatavosies ģeogrāfijas stundai!” Daniels paņēma rokās grāmatu un apavi kļuva brīvāki. Viņš ļoti negribīgi lasīja rindu pa rindiņai uzdoto vielu, taču draudošie dūrieni pēdās liecināja, ka sarkanie apavi to labi zināja. Tādēļ zēns bija spiests nopietni iegrimt ģeogrāfijas karšu biezoknī. Un pirmo reizi Daniels piedzīvoja to, ka ģeogrāfija ir ļoti interesanta, nevis garlaicīga, kā viņam iepriekš bija licies. Pagāja stunda, bet Daniels to pat nepamanīja.
Viņa mācīšanos pārtrauca māmiņas balss. “Zinu, ka tevi lūgt ir veltīgi…tomēr, vai tu varētu iznest atkritumus?” “Patiesi veltīgs lūgums,” nodomāja zēns, “kādēļ gan tu neaizsūti bezdarbībā esošo Mār…” Viņš nevarēja pabeigt teikumu. Kurpes sažņaudza viņa pēdas. Atkal iedziedājās balstiņa: “Tas, kas nepalīdz mājas darbos, ir ļaunāks par indi.” Daniels kā bulta aiztraucās uz virtuvi, paņēma atkritumus, noskrēja pa kāpnēm un sajuta atvieglojumu, jo tenisenes bija kļuvušas mīkstas un elastīgas. Brīnumaini! Atgriezies dzīvoklī, viņš ieraudzīja māmiņas lepnumā pārsteigto seju. “Tu tomēr kaut ko spēj…” viņa noteica.
Daniels tad devās uz savu istabu, lai paklausītos mūziku. Viņš aizcirta durvis, paspēra ar kāju čības un gribēja jau paņemt rokā austiņas, kad atkal iesāpējās pēdās! Un balstiņa vēstīja: “Tikai nesaki, ka tā ir istabiņa, tā vairāk līdzinās kūtiņai. Tu tūlīt saklāsi kā pieklājas gultu, aiznesīsi netīro veļu uz vannas istabu, sakārtosi grāmatas un diskus, noslaucīsi putekļus un izvēdināsi telpu. Uz priekšu!”
Šoreiz Daniels nekavējās un ķērās pie darba, jo labi zināja, ka sarkanās tenisa čības neatlaidīsies. Kad māsa ieraudzīja brāli nesam netīro veļu, viņa aizskrēja pie māmiņas, saukdama: “Māmiņ, Daniels ir sajucis prātā! Viņš kārto savu istabu!”
Kad visa ģimene sēdēja pie vakariņu galda, māmiņa vēstīja tētim, kā Daniels gatavojies stundām un kā palīdzējis mājas darbos. Ēdot vakariņas, zēns bija ļoti uzmanīgs un pieklājīgs. Sarkanās tenisenes bija kļuvušas ļoti ērtas. Nakti viņš gulēja dziļā miegā, kad pamodās, izlēca no gultas un gribēja uzvilkt melnās kurpes, bet sarkanās…hop! – vienlaicīgi apāva abas kājas.
Rīts skolā pagāja neparasti. Ģeogrāfijas skolotājs, noklausījies zēna atbildi, sacīja: “Rīt noteikti kritīs sniegs, jo Daniels Boss ir iemācījies uzdoto…” Arī pārējās stundās viņš bija spiests būt uzmanīgs, jo sarkanās tenisa čības viņu turēja ciet stingri.
Pēc tam klasesbiedri aicināja viņu uz futbola treniņu. Tikko Daniels gribēja sākt atrunāties, kad kurpes jau saspieda viņa pēdas. “Labprāt aiziešu,” viņš ātri atbildēja. Pēc treniņa Daniels atzina, ka viņa biedri ir ļoti dzīvespriecīgi un jauki, ka bija labi būt kopā.
Nākamās dienas rītā viņš atmodās agrāk nekā parasti, jo gribēja atkārtot matemātiku. Izkāpa no gultas, meklēja tenisenes, bet nevarēja tās atrast nekur. Viņš neatrada tās ne tajā, ne nākamajā dienā. Arī dīvaino cilvēciņu viņš nekad vairs neredzēja. Tikai viegla niezēšana pēdās laiku palaikam atgādināja viņam par dīvainajiem notikumiem, un ausīs vēl skanēja dziesmiņas vārdi: “Visu, ko vēlies, tu sasniegsi, ja patiesi to gribēsi, jo uz laimes zemi ved cilvēka griba.”
Ar smaidu – māsa Vianneja