Daudzus gadus atpakaļ es cerēju un gaidīju, kaut jel es kaut ko piedzīvotu, kaut iemīlētos, lai notiktu kaut kas skaists, lai es satiktu viņu. Kaut gan es neticu Dievam, bet es lūdzos, lai viņš man atsūta kādu piedzīvojumu, kādu skaistu mīlestību.
Daudzus gadus atpakaļ es cerēju un gaidīju, kaut jel es kaut ko piedzīvotu, kaut iemīlētos, lai notiktu kaut kas skaists, lai es satiktu viņu. Kaut gan es neticu Dievam, bet es lūdzos, lai viņš man atsūta kādu piedzīvojumu, kādu skaistu mīlestību.
Daudzas reizes es domās atgriežos pie tiem tālajiem un arī tuvajiem gadiem.
Laika ritumā dažbrīd tie pazibējuši atmiņā kā viegla, tikko nojaušama dvesma.
Un tad es vaicāju pati sev: vai šie pārdzīvojumu, atmiņu, ilgu un sapņu tīmekļi – vai tie pacietīs, ka tos izteiks skaidros un skaistos vārdos? Stāsta, ka vecās, cilvēku pamestās mājās lietas stāvot tāpat, kā tās atstātas. Bet, ja pēc daudziem un ilgiem gadiem kāds ienākot šajās istabās un ar raupjām rokām pieskaroties lietām, dažreiz tās sabirstot un izslīdot kā putekļi starp pirkstiem.
Valentīndienas gaidās pati sirds lūdz pateikt kaut ko skaistu un jauku par mīlestību.
Pati sev daudzkārt uzdodu jautājumu – kas tad īsti ir mīlestība?
Reiz tomēr mani sapņi un ilgas piepildījās. Es viņu satiku putekļaina lielceļa malā.
Un tā bija mana lielā mīla.
Mans sapnis bija tādas attiecības, kurās nekas nav jāsaka, bet sapratne rodas no pusvārda. Man sen bija apnicis izlikties labākai, kā esmu. Beidzot es satiku vīrieti, kuru mīlu vairāk par visu pasaulē, varbūt pat pirmo reizi mūžā.
Mīlestību laikam vērtē pēc tā, cik esam patiesi viens pret otru. Ja tā, tad mans patiesuma koeficients krietni atpaliek no ideāliem rādītājiem. Es mūsu sarunās nepinu naudu, es nesaku, ka mani sāpini, es nelieku nojaust, cik ļoti man dažkārt pietrūkst ikdienišķa kontakta un tuvības. Reizēm tu man esi tik tāls un nesaprotams.
Mēs abi protam padarīt jaukas mūsu īsās un retās tikšanās, kad jūtu uzplūdi ir mani patiesie brīži. Katru reizi es šķiros no tevis ar sāpēm, nevis vieglumu. Un jau nākamajā šķiršanās minūtē es ilgojos pēc tevis. Es bieži vien apzināti aizpildu laiku, lai nevajadzētu pievērsties savām problēmām. Esmu sākusi bīstamu spēli, kas, man pašai neapzinoties, pārvērtusies īstenībā. Taču es aizrāvos un saprotu, ka ir par vēlu apturēt vilcienu. Nav neviena cita, kura dēļ būtu raudājusi gaužas asaras, nekad neesmu ļāvusi tik akli jūtām valdīt pār sevi. Mana karstākā vēlēšanās ir atrasties tev blakus vienmēr un visur. Un tā tad arī ir mīlestība. Visu laiku es jūtu tikai tevi, tavas saldās lūpas, tavu mīļo smaidu, tavus maigos pieskārienus, tavus vārdus, kurus tu proti pateikt tik saldi. Tu esi mana dzīve, manas cerības, manas jūtas un mani neizsapņotie sapņi, neizteiktie vārdi. Es tik ļoti ilgojos pēc tevis, tavām acīm, taviem smiekliem un asprātīgajiem jokiem. Man ļoti pietrūkst tavu apskāvienu un maigo skūpstu.
Ārēji es cenšos būt jautra, bet iekšā manī mājo tukšums un sāpes. Es vēlos rast mieru ar tevi, ar savu lielo mīlestību. Kaut gan mēs Valentīndienā nebūsim kopā, es gribu uzsaukt tostu par skaistu mīlestību!
Zaķenīte
