Lielu ažiotāžu izraisījis fakts, ka Āgenskalna Valsts ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotājai, dzejniecei un literatūrzinātniecei Ivetai Ratinīkai bija izteikts aizrādījums par to, ka desmitās klases skolēniem viņa bija piedāvājusi literatūras stundā analizēt “netikumīgu” dzejoli “Svētīgi”. Kāds no skolēnu vecākiem uzskatīja, ka šo dzejoli mācību procesā izmantot ir netikumiski, jo tas satur krievu valodas lamuvārdus. Arī Saeima izrādījusi “vēlmi” tikumiski audzināt. Jau vasarā tika pieņemti grozījumi Izglītības likumā, kas paredz, ka izglītības iestādēm jāaizsargā izglītojamais no tādas informācijas un metodēm izglītības un audzināšanas procesā, kas neatbilst likuma mērķi ietvertajai izglītojamā tikumiskās attīstības nodrošināšanai. Likumā noteikts, ka valdībai būs jānosaka tikumiskās audzināšanas vadlīnijas.
Inga Kadile, Lizuma vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja
Personīgi pazīstu Ivetu Ratinīku. Zinu, ka viņa bērniem liek fantastiski domāt un labi strādā, tāpēc neiedziļinājos “melnajā jūrā”, kur cilvēki izgāž savas emocijas. Skolēniem jāmāca daudzpusīgi un kritiski raudzīties uz lietām, bet par to pēc tam rājam. Skolēnam jāparāda, cik pasaule ir dažāda, ka tā nav vienveidīga. Noteikti esmu skolotājas pusē. Mūsdienas ir postmodernas, un viss pastāv. Bieži vien rupjš, izteikšanās veids cilvēkus uzrunā daudz vairāk nekā maiga, romantiska un saldena izteiksme. Svarīgi, kādā veidā diskutējam un runājam par lietām. Ticu Ivetai Ratinīkai, jo viņa apzinās, ko dara. Lietas, kas ir dziļi personiskas, nevar regulēt ar likumu, kas pieņemti. Tikumība – tā ir tiekšanās uz priekšu. Ja tieku uz priekšu – man piemīt tādas rakstura īpašības. Tas ir kas tāds, ko ģimene iedod un ko cilvēks iekšēji pieņem vai nepieņem. Tās ir cilvēka vērtības un attieksme, kas noteiks, vai būšu vai nebūšu tikumīgs. To ar likumu nevar panākt!
Hārdijs Nogobods, Gulbenes novada valsts ģimnāzijas 11.klases skolnieks
Kas īsti ir tikumiska audzināšana? Protams, ka daudzi zina gudri teikt: “Tāda, kas atbilst morāles normām.” Kādas ir šīs normas? Šobrīd ikkatrs var saņemt aizrādījumu – labi vēl, ka ne sodu par to, kā cits interpretē šo tikumisko audzināšanu, jo vadlīniju nav. Ja literatūrā nelasīsim latviešu zelta fondu, jo tur būs aprakstītas netikumiskas darbības, un kulturoloģijā nemācīsimies par māksliniekiem, jo to darbos tēli būs par daudz atkailināti – tādā gadījumā mēs degradētos savā attīstības līmenī. Retais mājās papildus studē izglītojošus materiālus. Skola ir tā vieta, kur cilvēki dodas mācīties un iegūt zināšanas no visdažādākajām šķautnēm. Manuprāt, šie likuma grozījumi ierobežo gan skolēnu, gan skolotāju brīvību mācību iestādēs. Visi zina, ka interneta vietnēs var atrast to, ko sirds vēlas, bet par to sabiedrība klusē un nediskutē. Tādā veidā arī skolēns nespēj pilnvērtīgi attīstīties, jo viņam nav iespējas uzklausīt citu viedokļus. Šīs izmaiņas varētu mazināt jauniešu patriotismu pret savu valsti. Sāksim citu pēc cita aizliegt tās interneta vietnes, kurās būs netikumisks saturs? Jautājumu ir vairāk nekā atbilžu. Kas no tā cieš visvairāk? Protams, ka skolēni un skolotāji.
Iveta Zvaigzne, Gulbenes vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja
Skolēniem, it īpaši vidusskolā, jāmācās kritiski domāt un novērtēt ikviena veida teksts. Skolotājiem ir tiesības izmantot materiālus, kas liek domāt, spriest un analizēt. Tas nozīmē, ka jebkurš teksts, arī tas, kur izmantoti necenzēti vārdi, liek domāt par to, kas notiek visapkārt. Liek paskatīties uz to, kas notiek ar dzimto valodu. Ja izlasīsim vienu šādu dzejoli, diez vai necenzētie vārdi kļūs par kāda cilvēka vārdu krājuma būtiskāko sastāvdaļu. Ja cilvēks ir spējīgs izvērtēt, tad viņš daudz domā, un skolotājiem jāmāca tādiem būt. Ja lasīsim tikai par skaisto, ētisko, vai nebūs tā, ka skolēns domās, ka skolā notiek viens, bet dzīvē – kaut kas pavisam cits? Ar kritisku aci ikvienam jāspēj izvērtēt jebkura informācija. Tāpēc svarīgi, ka skolēns iepazīstas ar dažādību, paturot prātā to, kā skolotājs kopā ar skolēniem ar šo tekstu strādā.
Pēdējā laika modes temats – tikumiskā audzināšana. To var censties mākslīgi iedzīvināt, rakstīt svarīgus dokumentus, bet šaubos, vai izdosies izaudzināt tikumisku cilvēku, ja ikdienā dzīvojam ar dubultu morāli, ja pieaugušais runā vienu, bet dara citu. Katrs pieaugušais ar savu rīcību, attieksmi ir paraugs mazajam cilvēkbērnam. Tā ir ikdiena, nevar nošķirt – te ir tikumība un te tās nav. Cilvēkā jābūt dzīvām pamatvērtībām, pēc kurām viņš vadās un rīkojas.
