Tas ir ļoti svarīgi, kopš šāgada sākuma, kad Veselības ministrija skolu, bērnudārzu, sociālo iestāžu un slimnīcu virtuvēs pavāriem izvirzījusi drakoniskas prasības barot veselīgi – bez konservantiem, ķīmiskajām krāsvielām un ģenētiski modificētiem organismiem. Visu svaigu – uz vietas ceptu, vārītu un šmorētu bez taukiem, krējuma, majonēzes, kečupa, sāls un cukura. Kā saskaņā ar jauno ēdienkarti, kas pa lielam neskaitāmus gadus bijusi skaidra, pagatavot to, ko drīkst, ja ledusskapjos un saldētavās ir tas, kas ir. Prasības ir, atdeves nav, jo ražojam to, ko ražojam. Ne pa jokam satrūkstas arī ražotāji – piena, gaļas un zivju produkti, izrādās, neatbilst jaunajām prasībām. Lai pārkārtotos, vajadzīgs laiks. Par to, ar ko piestūķēti visi našķi, – nemaz runāt negribas. Ne velti tie ir aizliegti ēdnīcās. Vai kādreiz tie pazudīs arī no veikalu plauktiem? Kad cilvēks cilvēku reiz beigs indēt nost! Vai mēs tik vien protam, kā ar paceltu pirkstu norādīt, ka tas ir neveselīgs, to nedrīkst, tas ir aizliegts un tā joprojām? Bet turpinām ražot, tirgot, pirkt… Piekrītu manas ģimenes ārstes teiktajam – nauda nosaka visu! Arī iepirkumos – lai būtu pēc iespējas lētāk! Bet vai labāk? Kas maksās par bioloģiski tīriem un veselīgiem produktiem, kas ir krietni vien dārgāki? Un vēl – sauklis “Ēdīsim veselīgi!” ir jauks, bet kā būt ar medaļas otru pusi – bez sāls un cukura ir negaršīgs, dārzeņus neēdam un tā tālāk. Caur neskaitāmiem uztraukumiem izsijājusies labā griba paliek uz pusdienu šķīvja neskarta, izbakstīta, nenovērtēta un visbeidzot … nonāk šmucspainī. Arī tam ir sava cena.
Kas lācītim vēderā?
00:00 02.02.2016
42