Necerēti plašu diskusiju izraisījis raksts par divu zēnu – 13 un 11 gadus vecu – homoseksuālajiem kontaktiem Tilžas internātpamatskolā.
Necerēti plašu diskusiju izraisījis raksts par divu zēnu – 13 un 11 gadus vecu – homoseksuālajiem kontaktiem Tilžas internātpamatskolā. Tur 224 skolēnu vidū ir arī bērni no Alūksnes, Gulbenes, Madonas, Jēkabpils rajoniem. Mūsu bērni.
“Dzirksteles” mājas lapā tieši formulējām jautājumu: vai pedagogiem jāzina, kas notiek skolu internātu guļamistabās. Saņēmām 16 atbildes. Septiņi cilvēki domā, ka pedagogiem ir jāzina, kas notiek skolu internātu guļamistabās, trīs ir pārliecināti, ka nav jāzina, šaubās divi, bet četri piekrīt apgalvojumam “Kāpēc gan ne?!”
Vairāk nekā 100 atsauksmes par šo rakstu saņemtas internetā “Delfi” portālā. Būtībā izvērsusies diskusija par bērniem piemītošo vai nepiemītošo seksualitāti, par sabiedrības seksuālo izglītību un pedagogu profesionālo līmeni.
Direktors ir šokēts un jūtas apkaunots. Viņš neiedrošinās, vīrietis būdams, izrunāties ar puikām. Tā esot atbildība. Ka nepārprot, ka nepiesien lietu. Psihologu uz skolu dabūt nav izredžu. Vārdu sakot, bezcerība. Bet ko tad bērni? Nav taču pasaules gals. Dzīvi. It kā arī veseli. Ārēji vismaz. Bet kas izārstēs ievainoto pašapziņu? Vai vispār kāds vēlas palīdzēt?
Daudzi domā, ka, sak, bērni tagad tādi – izlaidušies. Ne viena vien paaudze skolu internātos izaugusi, bet par seksu neko nezināja un ar to arī nenodarbojās. Varbūt. Lai gan jāšaubās. Tomēr jāņem vērā, ka laiks gājis uz priekšu. Informācija ir cita. Bērni visu jau zina. Diemžēl ne jau no saviem vecākiem viņi parasti gūst informāciju. Turklāt daudzas ģimenes ekonomisko grūtību laikā ir degradējušās un neieaudzina bērnos morālās vērtības. Galu galā – kāpēc bērni nonāk internātos?
Cik ir tādu vecāku, kas ar personīgo piemēru ģimenē, nerunājot, bet vienkārši dzīvojot, apliecina seksuālo attiecību normālumu, skaistumu, patiesumu. Nav noslēpums, ka daudzi bērni aug ģimenēs, kur vecāki ir šķīrušies. Daudzas mātes bērnus audzina vienas pašas un nekad nav bijušas precējušās. Vārdu sakot – cik normāli esam mēs paši?
