Man ar kaimiņu Jēci ir tīrais negals. Katrreiz, kad tiekamies, viņam ir padomā simts un viens jautājums.
Lūk, ko jautā šodien: “Saki tu, prātvēder, kas notiek Latvijā?”
“Nu vai zini, Jēci, tā uzreiz nemāku tev atbildēt. Tas ir plašs jautājums. Tu taču pats ar lauleni skaties šo raidījumu. Redzi, kā Dombura kungam iet grūti ar precīzu atbilžu izvilkšanu no dažāda ranga kungiem. Tikpat kā skolā no Jānīša pirmklasnieka skolotāja nevar vien izspiest atbildēt uzdoto.”
“Nu tad es jautāšu skaidrāk,” Jēcis turpina, “saki, vai algas strādājošajiem ir vai nav jāiesaldē? Vai letiņš ir tiesīgs ēst, cik grib un ko grib? Un vēl iedzert šnabīti, pasēdēt bārā un pamīlēties ar meitenēm?”
“Oi, Jēci, tavs jautājums ir tik garš, sarežgīts un arī ietilpīgs. Kā lai tev paskaidro. Teikšu prasti, pie šiem eksperimentētājiem mums piena upes ķīseļa krastos neredzēt. Sanāca tā šmucīgi, savulaik paši izveidoja varen plašu ierēdniecību, kura pārauga par birokrātiju. Kuriem katram maksā nu ne daudz, ne maz, bet savus 5545 latus mēnesī. Mēs strādājam, lūdzu, maksājiet! Ko nu darīt, darbavieta arī nevar radīt, jo šis process ar radīšanu ir tāds – ne no kā iztaisīt kaut ko. Jēci, neuztraucies, viss nostabilizēsies.”
“Nē,” Jēcis norūc. “Tagad sekos pieprasījums valdībai atkāpties. Nu prasti sakot, valdību gāzīs. Un gāzēju, kuri to vēlas, netrūkst. Kādus podus šie izgāzīs, ej tu sazini.”
“Jā, kaimiņ, tā nu tas ir. Bet ko darīsim ar slepkavām, kuri paņem ar tuteni un pārgriež rīkli. Vai sodīsim ar nāvi vai liksim uz mūžu apgādībā. Cietumā, kur ir silti, televizors, gulta, nu to gan klājot paši, trīs reizes vismaz baro, dod lasīt grāmatas un citas ekstras. Nu tā, lai viss atbilstu ES likumiem un regulām. Nav jau tā, kā Gulbenē vai arī Rīgā, nabaga pensionārs lāgā nepaēd, lai tik sakrātu naudiņu, lai samaksātu maksājumus par siltumu un citus pakalpojumus. Savukārt dakteris māca, ir regulāri jāēd, barība jāsabalansē, sēnēm, ja tādas salasīji, var pieņemt klāt dažādas piedevas, bagātinātājus. Un būsi vesels. Nu ja nav par ko, pardon, mēs neesam vainīgi, nemākot dzīvot. Tā kuģītis peld rāmos ūdeņos tālāk. Rudens pusē solās būt vētras, ka tikai neapgāžas ar visiem stūrmaņiem. Tauta grib ne daudz, ne maz, tikai nodrošinātu izdzīvošanu. Varbūt eksistences periods beigsies. Nu labi, Jēci, dzīvosim, redzēsim.”
