No putniem visas kaites un nelabumi, to vien dzird! Jau mana vecmāmiņa jaunībā mēdza manu tēvu piekodināt: “Ja neuzmanīsies, norausi putnu slimību!”.
No putniem visas kaites un nelabumi, to vien dzird! Jau mana vecmāmiņa jaunībā mēdza manu tēvu piekodināt: “Ja neuzmanīsies, norausi putnu slimību!” Tā ka tā baidīšana ar putniem un gripas pandēmiju mums, ziniet, nav nekas jauns. Es, ziniet, šitādām runām uzspļauju. Es droši ļaujos visiem vējiem un, ja man uz galvas gadās kāda putna pļeka, uzlūkoju to ar svētību. Mēs taču dzīvojam vispārējā globalizācijas laikmetā. Gluži kā tādi gājputni. Un no putnu barības arī neatsakos. He, gan svaigā, gan termiskā veidā uzreiz varu notiesāt duci olu. Un vistu stilbiņu skrubināšana man allaž bijusi viserotiskākā nodarbe.
Mana mīļotā sieviete Anniņa, re, līdz pusmūžam bija dzīvojusi un varonīgi strādājusi par pastnieci šajā miestā. Pirms pusgada viņa, saprazdama, ka nekas nemainīsies ne viņas materiālajā stāvoklī, ne personiskajā dzīvē (es, pardon, negrasos pamest lauleni Antoniju; bet nesasniedzams skaistums – es, protams, – Anniņai neizsakāmi sāpēja), Anniņa pameta dzimteni un mani – savu mīļoto
vīrieti -, lai dotos peļņā uz “Šampinjonu derības” zemi. Nu i kas tur ir slikts? Pēc pusgada prombūtnes mana Anniņa ciemos uz mājām atbrauca tā nocirtusies, ka i nepazīt. Kā tāda Bridžita Bardo. I pat sejas krāsa viņai uzlabojusies – piens un asinis. Laikam beidzot bija dabūjusi kārtīgi paēst, nevis tikai pa svaigu gaisu cilpot (kā viņdien pastnieces gaitās). Viens gan man sāp. Anniņa atzinās, ka kļuvusi man neuzticīga. Te, dzimtenē, ziniet 20 gadus bija uzticīga, es biju viņas pirmais un ar lepnumu atzīšos, ka arī vienīgais vīrelis – mūža mīlestība. Bet tur, ziniet, pusgada laikā Anniņa samaitājās, globalizējās, kļuva man neuzticīga… ar vienu latvieti, diviem slāviem, vienu poli un diviem īriem. Nu vai ziniet! Es tā arī viņai pateicu: “Tu putnu slimību noraut nebaidies?!” Nē, šī man atcērt, nebaidoties vis! Un ķircina mani, vai es pats tagad baidoties Anniņai pirkstu piedurt. Skaidrs, ka nebaidījos. Neesmu jau vakarējais. Ir man zināmi pašaizsardzības līdzekļi. Un es pat nekautrējos pats tos pirkt vairumā par lētu cenu supermārketā. He!
Anniņa jau pošas atpakaļ uz savu globālo sādžu – sēņu zemi. Ak, aicina jau arī mani līdzi. Lai tikai es iepriekš sapotējoties tepat pret gripu. Pati sapotējās. Vai tas viņai līdzēs? Ne velti saka, ka savu lodi nedzird… Eh! Anniņa sauca mani līdzi. Bet nē, nebraukšu. Palikšu uzticams pie Antonijas sāniem. Kad sievuks man nesen pārmeta kārtējās partizāna gaitas kopā ar Anniņu, es Antonijai tā arī pateicu: “Es taču vienmēr aizeju atgriežoties. Kā novadnieks Roberts Eidemanis reiz sacīja. Antonij, es mūžam tavs!”
