Lai gan bija zināms fakts, ka 1940.gada 18.novmbrī Jaungulbenes pils tornī plīvoja Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs, līdz šim neviens nevarēja pastāstīt, kas un kā to uzvilka pils tornī par spīti padomju varas represiju draudiem par šādu rīcību. Nesen redakcija saņēma Melburnas Latviešu ciema avīzīti, kurā publicētas šī vēsturiskā notikuma dalībnieces Skaidrītes Varenais – Meldriņas atmiņas. Viņas dzīvo stāstījumu pierakstījis Austrālijā dzīvojošais valmierietis Edgars Laķis. Diemžēl tagad jau gan stāstīja, gan atmiņu pierakstītājs ir miruši. Taču iespējams, ka jaungulbenieši atcerēsies kādu no stāstā minētajiem cilvēkiem. Par Gaidu Žīguri stāsta autore zinājusi tikai to, ka viņa beigusi tehnikumu. Aina Kļaviņa dzīvojusi Rīgā. Līna Druviņa, Naģis – Nadežda Nikolajeva un direktore Zenta Ozoliņa – mirušas, bet par Veltu Tebēcu nav informācijas. Savukārt par gaļas puiku S.Varenais – Meldriņai nav bijis zināms nekas, pat ne vārds.
Satraucošā, baigā 1940.gada vasara tuvojās rudenim. Valsts Jaungulbenes mājturības vidusskolā uz mācību sākumu septembrī mēs sapulcējāmies kā vienmēr. It kā ārēji nekas nemainījās – tā pati mūsu skaistā Jaungulbenes pils, tās pašas klases biedrenes, tie paši skolotāji. Bet dzīve bija apgriezusies ar kājām gaisā. Mūsu vidusskola tika pārdēvēta par tehnikumu, ētikas vietā – Staļina konstitūcija, vācu valodas vietā – krievu valoda. Gan no Madonas, gan no Gulbenes šurp brauca kvēli aģitatori, lai iekļautu mūsu meitenes komjauniešu daudzskaitlīgajā saimē. Nekā! Rezultāti bija bēdīgi – no apmēram 150 audzēknēm komjaunatnē iestājās divas jaunāko klašu skolnieces. Varu apgalvot, ka arī skolotāji tāpat kā audzēknes pārliecinoši stāvēja pret apkārt notiekošo, svešo. Savā jaunības maksimālismā mēs alkām savu attieksmi parādīt arī darbībā. Mūsu skola atradās apmēram kilometra attālumā no pagasta centra, liela, skaista, kopta parka vidū. Pagasta centrā bija Jaungulbenes dzelzceļa stacija, pasts, doktorāts, galantērijas un rakstāmpiederumu veikals, frizētava. Bija arī skārnis, kas apgādāja mūsu skolas virtuvi ar gaļas produktiem. Ar lielu kasti uz velosipēda bagāžnieka katru rītu skolā ieradās piegādātājs – simpātisks jauneklis mūsu gados, saukts par gaļas puiku. Starp mums bija daudz skaistu meiteņu, bet gaļas puikam patika tieši trešās klases Gaida. Vienā reizē, pastaigājoties parkā, viņš Gaidai pačukstēja milzīgu noslēpumu – viņam mājās esot labi paslēpts Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs. Ja Gaida grib, viņš to atnesīs uz skolu. Gaida gribēja! Viss notika svinīgi un noslēpumaini. Klusā vietā, pils pagrabā, dažu uzticamu draudzeņu klātbūtnē Gaida atnesto dārgo simbolu saņemot, lika zēnam nomesties ceļos un zvērēt, ka nekad nekādos apstākļos nevienam viņš neatklās, kam iedevis karogu, ja gadījumā pēdu dzinēji šo notikumu izsekos. Puisis piespieda karogu pie krūtīm un deva zvērestu! Tas bija skaisti, romantiski un ļoti naivi. Mēs taču bijām tikai jūsmīgi bērni… Ideja visa pamatā gluži tik bērnišķīga nebija. Vajadzēja valsts svētkos, 18.novembrī, karogu uzvilkt Jaungulbenes pils tornī. Atbildību par svētā uzdevuma veikšanu kā stafeti no 3.klases pārņēma 4. izlaiduma klase. Visas bijām patriotes līdz matu galiņiem. Nodevējas nebija nevienas. Protams, bija gan aktīvas cīnītājas, gan pasīvas līdzjutējas. Izlēmām, ka pils tornī kāps un karogu pacels smuidrā un sportiskā Aina. Ainai līdzi dosies tikpat karstasinīgās, drosmīgās Līna un Velta. Karoga kātam piemērotu koku no aužamajām stellēm un stipras auklas (arī no stellēm) sarūpējām jau iepriekšējā dienā.
17.novembra vakara pustumsā Līna, Velta un Aina no internātā guļamtelpām izlavījās cauri apstādījumiem un zagās uz pili. Bēniņu stāvs bija izpētīts un pazīstams, bet uz torni veda nedrošas, gadiem ilgi nelietotas pieslienamās trepes. Ainas vingrajām kājām tas nebija nekāds šķērslis. Līdz torņa virsotnei vajadzēja vēl krietni pastiepties, un arī to slaidā meitene varēja. Karoga kāts tika stingri piesiets torņa smailei. Lēnā, naksnīgā vējā sāka viļņoties Latvijas karogs – mūsu sarkanbaltsarkanais. Vai tā bija varonība baigajā gadā? Vai karsta vēlme pierādīt patriotismu? Vai protests pret svešo varu? Neviens toreiz nedomāja ne par fiziskām grūtībām un risku, ne par politisko bīstamību. Mums toreiz bija septiņpadsmit gadu un ārkārtīgi daudz drosmes. Ak, Dievs, kādas tam varēja būt sekas!
Līdz pat 18.novembra pusdienlaikam karogs pils tornī vēstīja jaungulbeniešiem, ka ir Latvijas valsts svētki. Tracis pagasta valdošajās aprindās sacēlās pamatīgs. Līdz baltkvēlei saniknotajam partorgam nekādi neizdevās piespiest kādu no pilī esošiem cilvēkiem kāpt augšā tornī un karogu noņemt. Visiem bija bail, un visi nekā nezināja. Arī vietējais milicis (bez ieroča nabadziņš) ilgi nespēja šajā situācijā neko mainīt. Tā arī nav skaidrs, kurš bija tas, kas karogu beidzot noņēma. Uztrauktā gaisotne skolā vēl vairāk saspringa, kad vakarā no Madonas ieradās augsta līmeņa čekists – izmeklētājs. Viņš tūlīt pavēlēja saukt uz pratināšanu visu četru klašu audzinātājas un pa vienai skolniecei no katras klases. Es pārstāvēju savu – vecāko izlaiduma klasi. Vēl vajadzēja tulka un direktore lika saukt Naģi. Kas bija Naģis? Jauka, sīka žiperīga krievu meitene Nadežda no Abrenes. Beigusi Latgalē krievu pamatskolu, viņa perfekti runāja latviski un, iestājušies mūsu vidusskolā jau ceturto gadu sekmīgi mācījās mūsu klasē. Draudzīga, centīga, muzikāla, laba vingrotāja, ļoti temperamentīga un absolūta Latvijas patriote. Mūsu Naģis – tā mēs viņu saucām. Visi uz pratināšanu nozīmēties sanācām rokdarbu klasē. Tur kopā ar direktori ienāca atkomandētais NKVD leitnants, rokā burzīdams mums pazīstamo karogu. Apsēdāmies pie galda..Izmeklētājs teica ievadvārdus. Naģis veikli tulkoja krieviski runāto. Ja arī kāda no skolotājām vai pat direktore saprata krievu valodu, tad to neizrādīja. Satraukums bija neaprakstāms. Atceros tikai dažus skolai veltītus apzīmējumus – buržuju midzenis, kontrrevolucionāru perēklis u.tml. Paplātījis rokā lietišķo pierādījumu – nedaudz ieplēsto karogu, čekists ar nīgru nopūtu nosvieda to uz rokdarbu galdiņa. Pa gludo pulēto virsmu drāna slīdēja un nokrita zemē. Ar skaļu kliedzienu pielēca kājās Naģis: “Ko jūs darāt! Kā jūs uzdrošināties1? Sviest zemē mūsu dārgo, mūsu svēto karogu” Meitene saķēra karogu un abām rokām piespieda pie krūtīm. Platām acīm pārsteigtais leitnants skatījās uz satracināto būtni, kas skaidrā krievu valodā brēca viņam tieši sejā pārdrošos vārdus. Jau elsojot raudās: “Nedošu! Neatdošu!” Naģis vērsās arī pret direktori, kad viņa centās izņemt karogu no meitenes rokām. Viņa bija pilnīgā histērijā, mēs pārējie – sastinguši šausmās. Droši vien izmeklētājs bija plānojis pratināt katru no mums atsevišķi, bet tas vairs nevarēja notikt – ar tulkošanu nu bija cauri, krievu čekistam bija viela pārdomām. Savādi arī, ka izmeklēšanā nebija klāt ne partorgs, ne komsorgs. Tajā vakarā nekas vairs nenotika. Mūs atlaida, un izmeklētājs brauca prom. Daudz vēlāk mēs uzzinājām, ka aizbraucot viņš esot direktorei teicis: “Man patīk jūsu jaunatne. Tā ir brīnišķīga. Es rūpēšos, lai šo lietu izbeidz.” Kas bija šis čekas virsnieks? Var teikt, ka mums pasakaini laimējās – nevienu nenošāva, nevienu neapcietināja, pat no skolas nevienu neizslēdza.
Smagi par visu samaksāt nācās pašai skolai. Pēc Jaungada pagasta komunisti-varasvīri ar Zemkopības tautas komisariāta akceptu mūsu skolu Jaungulbenē slēdza un izlika no ilggadīgās mītnes – ērtajām, skaistajām telpām pilī, arī no internāta. Mācību gada vidū Mājturības tehnikumam atvēlēja dzīves vietu Mālpilī. Mēs iekārtojāmies daudz mazākajā, pusremontētajā Mālpils muižas ēkā, arī sauktā par pili. Bet Jaungulbene mums bija un palika neaizmirstama. 1941.gada jūnijā mūsu izlaidums sakrita vienā dienā ar kara sākumu Latvijā, bet tas ir cits stāsts.
