Rēķinot šoferiem bioritmus, Valija apvilka šādas dienas datumus ar diviem sarkaniem apļiem. Tā mūsu maršruta šoferītim Valija izrēķināja un piekodināja piesargāties.
Rēķinot šoferiem bioritmus, Valija apvilka šādas dienas datumus ar diviem sarkaniem apļiem. Tā mūsu maršruta šoferītim Valija izrēķināja un piekodināja piesargāties. Vienmēr, kad viņam atkal gadās šurp braukt un Valiju satikt, viņš ikreiz pateicās par to, kaut viņai pašai tas jau aizmirsies.
Melnie apļi Valiju brīdina atkal. Nebija ilgi jāgaida – Valiju pārsteidza enerģētiskā bandīta uzbrukums skaidrā dienas laikā savā mājā. Astroloģiskajā kalendārā bija rakstīts: “Pret sliktām zīmēm un priekšnojautām izturēties nopietni. Nelietot alkoholu.” Taču kāds kaimiņš, kurš atradās policijas uzraugāmo uzskaitē, piedzērās un sajauca savas mājas ar citām. Rezultātā “nozāģēja zaru”, uz kura pats sēdēja. Divus mēnešus pēc kārtas dažas dienas pēc pensijas saņemšanas nauda pazūd kā nebijusi. Parāds nav atdots par iepriekšējo mēnesi, bet atkal naudiņa jāmeklē kaimiņos, lai izdzīvotu. Brīnumaini, ka dažs cilvēks nedzīvo tādu dzīvi, kādu viņš pats ir izvēlējies ar savu gribu un prātu. Pašam ir māja, kartupeļu lauks un aka ar ūdeni, arī rokas un kājas. Badā nomirt nevar, kad raža vācama.
Vasara ir nežēlīga. Pavasaris bija dāsns. Sals piesardzīgs. Mākonītis devīgs un neaizmirsa savus padotos apciemot, kad tiem slāpst pēc auglības.
Bet nu biete vīst vagā, zeme sakaltusi ragā.
Debessvīrs aizmirsis savu sievu Zemi,
Alimentus nemaksā ne naudā, ne graudā,
Bērni mirst badā, atbildi gaida vadā.
Zirnīti apciemo tārps, paēd, tad saka: skābs.
Kāpostam spēka nav kamolā tīties,
Tārpam jāsāk no bada bīties,
Ko gan grauzīs, jo lapas jau lauzis.
Gurķis izaudzis, to norauj, iemarinē,
Kas vainas, dzīve skaista kā dainās.
Viņa vasara un rudens galā,
Mūžs nolikts kā satīts kamols,
Līdz cilvēks caur sevi to pārvērtīs citā vielā,
Kaut kādā augstākā, lielā.
Kāpēc cilvēka dīkumu dēvē par gurķošanos?
Valijai uzspīdēja gaiša prieka saulīte veselas nedēļas garumā. Atbrauca Valijas 51 gadu jaunā draudzene, skolotāja no Balviem, Līvija, kura Ventspils laikos glāba Valijas dzīvību. Līvija palīdzēs viņai dārza darbos, kā pati saka, atlabs, dziedināsies Valijas klātbūtnē. Viesu grāmatā ar kastaņa ziedu uz vāka pateicībā par spēku atgūšanu un sirdsmieru, ierakstīja A.Vējāna dzejoli “Ieklausies, sirds!”. Garīgi tuva cilvēka klātbūtne sakārto arī Valiju pašu, un traumētā sirdsdarbība laikam normalizējas.
Vienīgi kreisā roka pēc dažādām kompresēm un vannošanas maz uzlabojas. Taču spaiņi jānēsā, jālaista, kaut ar mazāku spainīti nekā pērn. Valija iet pie gurķiem, pa ceļam puķu dobes izlūdza dzīvošanu, lai uzziedētu un ātri nenobirtu. Un ūdens spainītis iztukšojas jau pusceļā.
Vēstules no gaidītā ciemiņa neprognozēja atbraukšanu. Viņš nodarbojās ar žurnālistiku ārzemju latviešu izdevumos un pagaidām vajagot būt tur. Pēdējais iemesls Valiju apmierināja, un viņa bija tikpat centīga gaidītāja vēl trešo gadu. Zeķītes un cimdiņi nosūtīti, jo tur sākās ziema mūsu Jāņos. Vienīgi draugs Andris Pērkons klusēja par braukšanu uz dzimteni, jo tālie radi no Sinoles nebija viņam ne rakstījuši, ne aicinājuši. Valija nejutās vainīga, jo adresi bija sinoliešiem iedevusi.
