Valentīnai dzejas dienā Man agrāk zināmā pēc sejas, Sen avīzē jums savas slejas.
Valentīnai dzejas dienā
Man agrāk zināmā pēc sejas,
Sen avīzē jums savas slejas.
Tur “Ziedi, kastaņa” un dzejas,
Man “Dzīves gadalaiki” mājās.
Tos vakaros es klusi lasu.
Kur drosme atklātībai? – prasu,
Jo dzejas kamols – dzīves gadi,
Gan grūtā pieredze, gan radi.
Par Visumu jums sava doma,
Par skaisto dabā laba oma.
Ar atziņām jums pilna soma,
Nav maza ikdienā tām loma.
Man arī pazīstami brīži,
Kad mīļos šķir no nāves sprīži,
Kad nevar otram noņemt sāpes
Un pašas dvēselē ir slāpes.
Kā spējat sevī izkopt spēku
Gan saprast, piedot otra grēku,
Gan pašas bēdām pāri tikt,
Gan citiem sevi izprast likt.
Man agrāk zināmā pēc sejas,
Nu zināmā pēc stāsta, dzejas.
Mans vēlējums jums “Sviestakalnā”
Vēl soļot augstāk dzejas kalnā.
Maruta Liepiņa
Dvēseļu ugunskurā
Virpuļo lapas un ziedi,
No daudzām lūpām viedi
Ar vienu vārdu – tā dzeja,
Dvēseļu ugunskura deja.
Tur pavasara ziedu klāsts
Un zeltaino rudens lapu stāsts.
Balto sniegpārslu mierīgā deja
Pārtop vienā vārdā – dzeja.
Puteņo prieks un sāpes,
Zied laimes un mīlas slāpes –
Katram tās citādi klejo,
Dzejas mūzikā dejo.
Jaunais
laikmets nāk!
Dzīve ir visai smaga,
Dažs nezina, kur viņa vaga.
Nāc manim blaku,
Ieklausies, ko saku.
Neredzi tos, kuri ļauni,
Nesmejiet tos, kuri jauni,
Nav vainīgi tie, kuri “klauni”,
Ne arī tie, kuri glauni.