Lai basketbols Gulbenē neizmirtu pavisam, basketbola treneris Arvis Steckis pirms pagājušās sezonas nolēma dibināt jaunu biedrību un izaudzināt labus un kvalitatīvus spēlētājus. Kā ir veicies šajā sezonā – saruna ar A.Stecki.
– Kā vērtējat šīgada startus?
– Pirms pagājušās sezonas viss tika darīts milzīgā paātrinājumā. Varētu pat teikt, ka mums nebija ieguldīts nekāds vasaras darbs. Mēs mēģinājām veikt eksperimentu – spēlēt Latvijas Basketbola līgas 2.divīzijā, lai mums vismaz būtu šī vieta. Cik labi vai slikti ir gājis, par to var domāt pēc sezonas, un šobrīd tas laiks jau ir klāt. Skaidrs ir tas, ka viss ir jāturpina. Šogad es esmu sācis strādāt pie tā, lai būtu vasaras darbs, lai sezonas gaitā mēs varētu kaut kādā veidā arī ietekmēt rezultātus.
Šajā sezonā bieži vien sastapos ar situāciju, ka nedēļas laikā ir tik daudz atbildīgu spēļu, ka vienkārši nepietiek laika tām sagatavoties. Kaut kas visu laiku pietrūka. Tas pierāda, ka nebija pietiekami strādāts un iemaņas netika nostiprinātas. Un tomēr kaut kas jau bija arī labs. Sezonas otrajā pusē mēs nospēlējām arī ļoti labas spēles. Gan fiziskajā kondīcijā, gan prātā, gan arī meistarībā pietuvojāmies vidusslānim, bet nemācējām uzvarēt.
Sastapāmies arī ar tādu problēmu, ka nav izteikta komandas līdera. Jā, viņš varbūt spēles gaitā bija, bet izšķirīgajos brīžos, kad jāuzņemas lielāka atbildība, spēlētāji nobijās. Tās ir tādas nianses, pie kurām mums vēl ir jāstrādā, jo spēlētāji patiesībā vēl ir ļoti jauni.
– Vai paliksiet Latvijas Basketbola līgā?
Es gribu spēlēt Latvijas Basketbola līgas 2.divīzijā. Pēc nolikuma pēdējai vietai, kurā mēs palikām, būtu jākrīt ārā, bet es laikus sazvanījos ar galveno tiesnesi un viņš apgalvoja, ka tas nenotiks, jo komandu skaits jau tāpat ir niecīgs. Mēs strādāsim tā, lai varētu normāli startēt 2.divīzijā.
Kritisks brīdis bija pēc Jaunatnes līgas beigām, kad cīnījāmies par palikšanu 1.divīzijā. Tagad jau ir skaidrs, ka esam izkrituši no 1.divīzijas, un arī man tas savā ziņā bija šokējošs pasākums, taču, atceroties senākus laikus, mēs visu laiku esam spēlējuši 2.divīzijā. Vai tā ir problēma, ka nespēlēsim 1.divīzijā, beigās izspriedu, ka ne. Grafiks mums bija ļoti saspringts – nedēļā sanāca vairākas spēles – tas ir par traku. Jaunatnes līgā 2.divīzijā mums nopietnu spēļu gandrīz nebūs. Meistarības izaugsmei tas, protams, nav labi, taču tajā pašā laikā tas nozīmē, ka sezonā varēsim atļauties gatavoties nopietnam basketbolam. Manā plānā ir organizēt divas komandas – pirmos desmit spēlētājus un otros desmit spēlētājus, tāpat saglabāt spēles arī amatieru līgā. Ja cilvēku pietiks, vienlaikus abās līgās spēlētājiem nebūs jāspēlē. Sezonā mums varētu būt apmēram 50 – 60 spēles, kas ir augstvērtīgas un kas ļaus notestēt mūsu mācīto.
– Vai mūsu jaunajiem basketbolistiem ir vēlme kaut ko sasniegt?
– Gan attieksme, gan spējas ir jādala pa grupām. Ir spēlētāji, kas spēlēja, kas bija gatavi iet un cīnīties laukumā, bet bija arī tādi, kas nāk uz sporta skolu kā uz ārpusklases nodarbībām, kur var uzspēlēt, sevi uzturēt formā, kontaktēties ar citiem spēlētājiem, taču šie spēlētāji sev neizvirza mērķi kaut ko sasniegt vai izcīnīt čempiona titulu. Taču šī pozīcija nav tā, kas interesē klubu, jo mēs esam izvirzījuši mērķi un mēģinām lēnām kāpt uz augšu.
Ja kādreiz tika runāts par to, ka nepietiek naudas, tad šobrīd katastrofāli nepietiek spēlētāju, nepietiek smadzeņu, kas domātu tāpat kā treneris, kas domātu, ka ir jāpaceļ rezultāts un nauda ir atgriezenisks process – es sevi prezentēju, cik vien labi varu, un tad arī rodas interese par mani. Jāpiebilst, ka katastrofāla situācija ir arī ar spēlētāju veselību. Nesen sporta skolā mums bija medicīniskās pārbaudes. Par kādiem mērķiem var būt runa, ja apmēram 80 % ir neveseli bērni. Tikai pāris jauniešu bez problēmām var normāli trenēties. Protams, visu var saplānot, bet trenerim tas ir milzīgs darbs. Arī pašu jauniešu attieksmei ir jābūt citādākai pret sevi – viņiem vispirms ir jāsakārto sevi, savu iekšpasauli. Ja būs kārtībā sirds, muskuļi, anatomija, tad arī varēs ķerties klāt pie spēles. Arī daudziem labiem spēlētājiem veselība nav kārtībā, tiek vēl arī gūtas traumas. Sezonas laikā brīžiem pat ir tā, ka nevar saprast, vai būs astoņi spēlētāji, ko vest uz maču, vai nebūs.
Taču labi, ka vismaz ir kaut kāda vēlme. Un savās grupās spēlētājiem esmu teicis – kamēr man grupā būs kaut viens šāds spēlētājs, visi pārējie ir atbildīgi par to, lai šim vienam spēlētājam sagādātu prieku cīnīties par uzvaru un dotu iespēju veidot sevi kā meistarīgu spēlētāju. Ja nebūs partneru, no viņa nekas nesanāks.
– Kā basketbolistiem pietrūkst?
– Man jau šķiet, ka nevis pietrūkst, bet kaut kā ir par daudz. Bieži es pieminu internetu, bet tā ir tikai viena pozīcija, kas tā ir aizkrāvusi ciet mūsu pašu cietos diskus, ka tur, kur mums ir jāpiepūlas, kaut kas jāatdod no sevis, kur pašam sevi ir jāpakustina, jāpadomā, jākļūdās, jāsaņem mutiski belzieni, viņi nemāk ar to visu sadzīvot. Viss tagad taču notiek internetā, un valoda ir notrulinājusies līdz pusvārdiem un manā izpratnē dumjiem apzīmējumiem. Un pēkšņi viņi atnāk pie trenera, kurš mēģina runāt cilvēciskā valodā, bet viņi vairs tevi nesaprot. Mums ir savs virziens, kā mēs strādājam, mums ir sava terminoloģija, pie tās ir jāpieturas. Ja runājam par paņēmieniem, metodēm – kā šeit, tā Amerikā un Itālijā, tās ir līdzīgas. Jā, kaut kādi paņēmieni var atšķirties. Taču kaut kā līdz katram spēlētājam ir jātiek. Ir jātiek ne tikai viņa muskuļu, sirds un asinsvadu aparātā, bet arī iekšā galvā, lai izmainītu viņa domāšanu. Lai iemācītu viņam gūt baudījumu no tā, ko viņš dara. Visām šīm īpašībām ir jānostiprinās un jāstrādā kopā, citādi rezultāta nebūs.
– Vai šajā sezonā bija arī kaut kas, kas patīkami pārsteidza?
– 28 spēlēs bija 3 uzvaras. Iepriecināja, neiepriecināja… Iepriecināja! Es, godīgi sakot, priecājos par katru uzvarētu ceturtdaļu, par katru uzvarētu puslaiku, tad ir gandarījuma sajūta, ka tu esi pavirzījies uz priekšu. Jā, noslēguma fāzes bija kritiskas, bet tas nekas. Optimisms nepazudīs, ja notiks virzība uz priekšu. Ja virzība krīt atpakaļ, tas veicina paniku, taču no tās ir ātri jāatbrīvojas, jāatrod kopsaucējs ar spēlētājiem un jāmēģina sevi pacelt. Sezona ir pietiekami gara, lai būtu kāpumi un kritumi. Tas ir normāli, taču ir jādzīvo un jācīnās uz priekšu, par katru metru, par katru bumbu.
– Kāda situācija ir ar atbalstītājiem un sponsoriem?
– Jau janvārī sāku par to domāt. Mēs saņēmām pietiekamu novada domes atbalstu. Visi līdzekļi ir izplānoti, lai mums visa pietiktu – lai mums būtu labs vasaras darbs, lai mēs būtu nodrošināti ar ekipējumu, lai būtu nometnes. Ir zināmas arī sezonas izmaksas. Tagad tikai ir palicis darbs un gaidīsim, kas notiks uz laukuma.
Ja mēs būtu tik slikti, neviens mūs neievērotu. Taču kāds mūs pa šo laiku ir arī novērtējis. Mums ir uzsākta sadarbība ar spēlētāju aģentūru, kuras viens atzars bāzējas Itālijā. Viņi paši mūs ir atraduši, paši nākuši ar savu iniciatīvu. Pāvels Pastušeņa ir noslēdzis ar viņiem līgumu. Ja viss notiks, kā plānots, nākamnedēļ Pāvels jau trenēsies Itālijā.
Es daudz domāju, kā motivēt spēlētājus. Šī aģentūra ir gatava ņemt mūs savā paspārnē. Iesim soli pa solim uz priekšu. Man tas šķiet ļoti interesanti. Es tikai ceru, ka puiši sapratīs, ka tas arī būs jānopelna un vienkārši tāpat nekas netiks dots. Esi labs skolnieks, esi atbildīgs par to, kas notiek treniņprocesā, mēs atradīsim, kā tev palīdzēt!
– Vai bija vērts uzsākt šo procesu, vai arī sev redzat iespēju pilnveidei un attīstībai?
– Es domāju, ka ar šo pašu itāļu aģentūru mana trenera darbība vērsīsies citādā gultnē. Viņi varbūt atsūtīs arī kādu treneri, kas varētu palīdzēt celt rezultātus.
Tajos brīžos, kad es nonāku neizpratnē, neziņā, tad cenšos izsvērt, kas tam ir par iemeslu, kas tam traucē, no kā ir jāatbrīvojas un kas ir jādabū vietā. Kad beidzās sezona, es braucu slēpot uz Austriju. Man bija desmit dienas laika nedomāt par basketbolu, bet, ja ir jāsēž divas dienas autobusā, tad žurnāla vietā paņēmu lielu papīra lapu un pierakstīju visu to, ko mums vajadzētu izdarīt. To mēs šobrīd arī cenšamies īstenot, taču tas vēl ne tuvu nav tik daudz, lai mēs ietu uz priekšu.
Kas tad ir cilvēkam virzītājspēks? Viens ir panākumi, mērķi, otrs – ja kādreiz dabū pa muguru, tad ir jāceļas un jādodas uz priekšu.
– Kāds ir jūsu sapnis par basketbolu šeit, Gulbenē?
– Par to mēs droši vien varēsim runāt vēl pēc kādiem diviem trijiem gadiem. Šobrīd man ļoti patiktu, ja spēlētāji saprastu, ka palīdzība no malas funkcionē un mums kaut kas ir jāsasniedz ar to.
Runāt par nākamās sezonas mērķiem varēsim tikai sezonas sākumā. Esmu telefoniski runājis arī ar bijušajiem “Buku” spēlētājiem. Nesaukšu šobrīd nevienu konkrēti vārdā, bet viņi ir gatavi mums pievienoties, nodot savu pieredzi, palīdzēt saprast jauniešiem, ko treneris runā.
– Vai Gulbenes basketbola ziedulaiki varētu atgriezties?
– Ja es teiktu nē, tad nebūtu vērts neko darīt. Es ļoti ceru, ka tas notiks. Taču es netaisos to mākslīgi uzpūst. Pat ja finanšu līdzekļi šobrīd atļautu uzturēt labus spēlētājus un atjaunot profesionālo līmeni, es noteikti ietu šo pašu lēto ceļu, lai ar katru reizi paceltos augstāk un augstāk, lai pēc strauja kāpuma uzreiz neiznāk tikpat straujš kritiens.
