Gulbenes pusē rallijs vienmēr ir bijis cieņā. Ikreiz to dodas skatīties ļoti daudz līdzjutēju, vienmēr tajā savu meistarību demonstrē arī kāds vietējais autosportists.
Gulbenes pusē rallijs vienmēr ir bijis cieņā. Ikreiz to dodas skatīties ļoti daudz līdzjutēju, vienmēr tajā savu meistarību demonstrē arī kāds vietējais autosportists.
Pirms pusotra gada Gulbenes autosportistu saimei piepulcējās arī Jānis Patmalnieks ar stūrmani Rolandu Ziemeli, turklāt jāteic, ka šī ekipāža veiksmīgi dodas pretī panākumiem – ne reizi vien viņi ir kāpuši uz goda pjedestāla, bet čempionāta kopvērtējumā izcīnījuši 6.vietu. Par savu aizraušanos ar ralliju stāsta Jānis Patmalnieks.
– Kad pirmo reizi piesēdāties pie stūres?
– Sešu gadu vecumā jau braucu kopā ar tēvu – sēdēju viņam klēpī un stūrēju, ja tas, protams, skaitās, bet ar ralliju abi ar stūrmani sākām tā nopietni nodarboties pagājušajā gadā. Aizbraucām pamēģināt pabraukāt pa ledu, gribējās izmēģināt, kā tas ir. Pēc tam paziņa pārdeva mums vecu, bet ejošu rallijmašīnu, tā arī šī slimība bija klāt. Un to, ka tā ir slimība, es varu teikt pilnīgi noteikti. Nekāda cita pamatojuma braukšanai rallijā nav. Vecā mašīna bija īsu brīdi, ar to ziemu pabraucām un tad nolēmām piedalīties rallijā, tad arī nopirkām mašīnu, kas mums ir tagad. Pirmais mūsu nopietnais debijas pasākums bija rallijs “Gulbis 2005”.
– Šajā minirallija sezonā kopvērtējumā ieguvāt 6.vietu. Vai uzskatāt to par labu sasniegumu?
– Rezultāti katru reizi ir citādi. Pašreiz mūsu meistarība ir diezgan sliktā līmenī, bet ceram, ka tā ar laiku uzlabosies. Reizē ar mums rallijā sāka braukt arī vēl citi gulbenieši, tagad esam nolēmuši apvienoties komandā, cenšamies kaut ko darīt. Vienīgā problēma ir finansējums. Ja mums būtu labi sponsori, tad rallijs tiešām būtu tikai izpriecas pasākums. Ļoti daudz naudas tiek ieguldīts mašīnā. Uz šo minirallija sezonu mašīnai bija obligāti jābūt aprīkotai ar drošības karkasu, bet uz nākamo sezonu būs jau nepieciešami kombinezoni un ķiveres, un arī tas maksā diezgan dārgi. Labi, ka mums atkrīt raizes par skrūvēšanu, jo stūrmanis ir profesionālis šajā jomā. Esam sadalījuši pienākumus – man jāgādā par naudu, bet par pārējo rūpējas Rolands.
– Vai nav bailes braukt rallijā?
– Reizēm paliek bailes, sevišķi tad, kad saproti, ka, piemēram, līkumā ir iebraukts par ātru. Mēs vairāk par 180 kilometriem stundā pa zemes ceļu nesam braukuši, bet arī tas ir pietiekami liels ātrums un uz zemes ceļa viss kas var gadīties, un gadās arī. Ģimenes cilvēki pagaidām nav izteikuši aizliegumu braukt. Laikam lēnām pierod. Pēc kūleņa, ko apmetām rallijsprintā “Rīdze 06” šopavasar, gan visi bija nedaudz nobijušies. Un tomēr visi jūt līdzi – šobrīd no noliedzējiem viņi jau drīzāk ir pārvērtušies par līdzjutējiem.
– Vai nav gadījies gūt traumas?
– Pēc kūleņa bija nedaudz jocīgi. Taču tikpat labi arī citur, kaut vai basketbolu spēlējot, var gūt traumas.
– No kā ir atkarīga uzvara?
– Nosacījumu ir ļoti daudz, turklāt tiem visiem ir jāsakrīt. Pirmkārt, ir jābūt veiksmei, bez tās līdz finišam nevar tikt. Jābūt arī labai mašīnai, lai tā kaut kurā mirklī nenobeidzas, kā arī cītīgi jāaudzē pašu meistarība. Tagad ziemā tas arī būs jādara. Vasarā ir jābrauc, bet ziemā jāmācās. Uz zemes ceļa mācīšanās ir nosacīta. Braucot ar 100 kilometriem stundā, nemaz tik ļoti negribas eksperimentēt, izdosies vai neizdosies palikt uz ceļa. Ziemā uz ledus ir vienkāršāk. Jāmācās ir daudz. Būtu ļoti labi, ja kāds pieredzējis rallists pamācītu. Prieks, ka Zintis Mezītis nekad nav liedzis savu padomu.
– Vai pirms katra sacensību posma īpaši gatavojaties ?
– Noteikti ir jāsagatavo mašīna, bet pašiem parasti iekšā ir nemiers un miegs naktīs nenāk, sevišķi pirms pašām sacensībām. Gribas ātrāk sākt braukt. Kad sāc braukt, tad stress pazūd.
– Vai jums ir savs talismans?
– Mums mašīnā karājas lellīte. To piešķīra stūrmanim un teica, lai nekad nešķiras no tās, tā arī tā piestiprināta pie aizmugures drošības stieņa brauc mums ikreiz līdzi, bet, vai tas kaut kādā veidā ir saistīts ar veiksmi, es nezinu. Pagaidām vēl īsti neesam sapratuši, kad mums iet labi, kad – slikti un vai ir kādi blakus apstākļi, kas to ietekmē.
– Kurš brīdis rallijā ir vissarežģītākais?
– Visatbildīgākais brīdis ir pareizi pierakstīt trasi. Tad ir jābūt ļoti uzmanīgiem un neko nedrīkst sajaukt. Sacensībās jau tikai jābrauc – ja būs kļūda pierakstā, būs arī kļūda rallijā. Reizēm, protams, to var izlabot, taču tik un tā problēmas var sanākt. Tas ir ilgi jāmācās. Pamatprincipus mums pieredzējušāki braucēji ir izstāstījuši, un paši mācāmies tālāk.
– Kāds ir bijis jūsu lielākais panākums?
– Mums ir bijušas otrās vietas, līdz pirmajai gan neesam vēl nokļuvuši. Vispatīkamāk braukt ir mūsu pašu rallijā. Mājas trase ir un paliek mājas trase, tad nav stresa, kur brauksi, kur dzīvosi, turklāt viss ir arī ļoti labi noorganizēts, ja vēl izdodas uzrādīt labus rezultātus, ir pavisam labi. No citiem rallijiem visspilgtāk atmiņā paliek kaut kas labs vai kaut kas slikts. Droši vien kādu laiku atmiņā paliks kūlenis. Bijām no ziemas tikko modušies, stipri satrenējušies pa ledu un pa grunti braucām tāpat kā pa ledu. Gāja labi, taču mazliet laikam pārcentāmies. Stūrmanis brīdināja, ka būs ziepes, bet es cerēju, ka nebūs. Bet nekas… Visi rallisti saka – bez tā vēl neviens nav izticis. Kaut kad tas notiek, jo tiek meklēta robeža, cik tālu var iet.
– Vai iepriekšējās neveiksmes ietekmē nākamos startus?
– Jā, tad ir lielākas dusmas un spītība, gribas pierādīt, ka esam labāki. Un galvenais nedrīkst kļūdīties! Ir jābūt labai sadarbībai starp pilotu un stūrmani. Jājūt vienam otru un jātic pašiem sev. Jāsaka gan, ka noticēt ir ļoti grūti. Jebkurā vietā, kur pār kalnu tālāk neredzi ceļu, lielā ātrumā braucot, ir grūti noticēt, ka aiz kalna tiešām ir tas, ko saka stūrmanis, bet vismazākā ticība ir brīžos, kad viņš saka “taisns”. Citi stūrmaņi ar pilotiem mašīnā strīdas un lamājas, citi pat pārkaujas, mēs mēģinām braukt mierīgi. Abi esam sākuši mācīties no nulles. Sākumā naktīs vienkārši lēnām braukājām apkārt un pierakstījām līkumus. Pēc tam mierīgi atkal izbraucām to pašu ceļu un skatījāmies, ko esam pierakstījuši. Citādi jau nevar iemācīties. Kad saproti, kāds ir katrs līkums, process pamazām aiziet ātrāk, bet jātiek ir līdz tādam līmenim, ka sacensībās vairāk vai mazāk vari braukt kā robots – ko pasaka, to izdari. Mums gan šobrīd vēl ne tuvu nav tik labas prasmes. Varam sevi mierināt vienīgi ar domu, ka braucam minirallijā. Taču skatītāji saka, ka arī miniralliju skatīties ir interesanti, jo lielajā rallijā var vērot meistarību un ātrumu, bet mazajā rallijā – cilvēku uzņēmību. Reizēm no malas šķiet, ka ar galvu šie rallisti nedraudzējas it nemaz. Bijām skatīties pēdējo lielā rallija posmu “Latvija 2006”, tad beidzot var saprast, cik pašam vēl daudz jāmācās.
– Vai pašiem nav vēlēšanās braukt lielajā rallijā?
– Braukt mēs tajā varētu, bet, vai mēs varētu sasniegt ko labu, tas ir cits jautājums. Ziemā rallijā “Sarmā” mūsu komandas pārstāvji droši vien brauks, taču es domāju, ka diezgan precīzi rezultātus var prognozēt jau tagad.
– Vai vēlaties līdzināties kadam autosportistam?
– Latvijā mums ir daudz braucēju, kas brauc ne tikai ātri, bet arī skaisti, piemēram, vecais Ivars Caune, arī Jāņa Vorobjova stils ir interesants. Tie, kas brauc spicē, visi izskatās skaisti. No pasaules rallija braucējiem man patīk Peters Solbergs. Viņam šobrīd neveicas, bet tas nav tik svarīgi, brauc viņš skaisti. Pats arī skatos ralliju, pētu no mašīnas filmētos skatus, kā viņi stūrē, kā brauc.
– Nākotnes plāni saistās ar ralliju?
– Visi, kas sākuši braukt rallijā, aiziet no tā var tikai viena iemesla dēļ – tas ir finansējums, ar retiem izņēmumiem tās ir smagas avārijas. Tie, kas uz kādu mirkli pārtrauc braukt, tiklīdz ir iespēja, brauc atkal. Domāju, ka arī mēs kādu laiku brauksim rallijā. Gribas sasniegt pēc iespējas vairāk, iegūt čempiona titulu.
– Vai neesat plānojuši mainīt mašīnu?
– Ar mums ir tāpat kā ar karavīriem, kas grib par ģenerāļiem kļūt. Katra rallista sapnis ir īsta rallijmašīna, taču gribēt jau var daudz ko, bet viss ir atkarīgs no finansēm.
– Ar kādu mašīnu pārvietojaties ikdienā?
– Ar “Opel Monterey”. Es jaunajiem braucējiem paraugs braukšanā neesmu. Pēc sacensībām apmēram vienu nedēļu braucu pēc noteikumiem, bet tad atkal gribas pabraukt ātrāk.
– Kā vērtējat savas braukšanas prasmes?
– Domāju, ka pēc tā, kā sāku braukt rallijā, tās ir uzlabojušās. Ar šo iemaņu palīdzību bieži gadās izkļūt no dažādām nepatikšanām.
– Vai ir jāvalda pār mašīnu?
– Mašīna ir jājūt. Ir jājūt, kad tā paslīd, kad tā negriežas. Atbilstoša rīcība konkrētā situācijā notiek jau automātiski. Ir jāmēģina saaugt ar mašīnu. Nevar braukt un domāt, ka es likšu mašīnai braukt, kā gribu. Citreiz tā, protams, brauks, bet citreiz – nebrauks.
– Vai bez autosporta jums ir arī kādas citas aizraušanās?
– Šī aizraušanās jau ir pārņēmusi visas citas. Ziemā, ja nekas cits nav darāms, mēs braucam uz ledu. Tā dara arī pārējie rallisti – dedzina degvielu, lauž mašīnas un mācās braukt.
