Gulbenietis Aivars Začs ar futbolu “uz tu” ir jau kopš pirmajām klasītēm. Kā stundas Stāmerienas skolā beigušās, tā Aivars tūdaļ devies prom uz futbola laukumu un tur aizvadīts milzum daudz laika.
Gulbenietis Aivars Začs ar futbolu “uz tu” ir jau kopš pirmajām klasītēm. Kā stundas Stāmerienas skolā beigušās, tā Aivars tūdaļ devies prom uz futbola laukumu un tur aizvadīts milzum daudz laika.
“6.klasē mani pamanīja treneris Arnis Martusevičs un piedāvāja spēlēt rajona izlasē. Braukājām uz “Vārpas” čempionātu, uz “Ādas bumbas” turnīriem pa visu Latviju. Futbols man patīk joprojām. Spēlējot es gan atpūšos, gan arī patīkami pavadu brīvo laiku,” saka A.Začs.
Šogad pirmo gadu Aivars ir iesaistījies Gulbenes veterānu komandā un cīnās par godalgotām vietām Ziemeļaustrumu futbola līgas veterānu telpu futbola čempionātā. Izšķirošās spēles notiks šosestdien Jaunpiebalgā. Aivars ir arī starp turnīra rezultatīvākajiem spēlētājiem (guvis 20 vārtus). “Futbolā galvenā ir tehnika, ātrums, fiziskā sagatavotība, arī veiksmes faktors. Ir jājūt, kurā mirklī kur ir jābūt. Ne jau es radu vārtu gūšanas momentus, tos izveido komanda, bet es kā uzbrucējs vienkārši izdaru pēdējo sitienu. Laikam māku atrasties veiksmīgās vietās. Futbols ir komandas spēle, un viss ir atkarīgs no tā, cik labi komanda saspēlējas un cik labi spēlētāji jūt savus partnerus. Bet treneris visu saliek pa vietām. Pašam spēlējot, šķiet, ka viss ir kārtībā, bet no malas ir labāk redzēt,” vērtē futbolists.
Aivars ir spēlējis visās pozīcijās – bijis uzbrucējs un ir arī šobrīd, spēlējis arī aizsardzībā un kā pussargs, ir mēģināts stāvēt arī vārtos. “Savulaik es biju noorganizējis Stāmerienas komandu un pieteicāmies spēlēt otrajā līgā. Tolaik spēlētājus nebija tik viegli dabūt. Vienlaikus biju gan komandas menedžeris, gan kapteinis, gan arī stājos vārtsarga vietā, kad viņa trūka. Lai gan man nekādas vārtsarga pieredzes nebija, savu darbu padarīju veiksmīgi.” Aivars uzskata, ka katra pozīcija ir svarīga. “Jaunības gados es biju uzbrucējs, pēc tam, kad nedaudz zaudēju formu, labāk bija spēlēt aizsardzībā. Bet kurā jūtos labāk? Katrā pozīcijā spēlējot, ir gan savi plusi, gan savi mīnusi.”
Lielākais vienas spēles laikā gūtais vārtu skaits ir četri, taču Aivars piebilst, ka tas ir atkarīgs no pretinieku komandas. Viņam katra spēle paliek prātā ar kaut kādu momentu – vai tas ir kāds vārtu guvums vai iespaidīga uzvara. Protams, ir spēles, kuras Aivars atceras ar rūgtumu. Spilgtā atmiņā viņam palikusi “Vārpas” čempionāta spēle tālajā 1986.gadā, kad gulbenieši finālā tikušies ar madoniešiem. “Mēs bijām vadībā ar 2:1, bet apmēram trīs minūtes līdz beigām mēs izlaidām uzvaru no rokām un zaudējām šo maču ar rezultātu 3:2,” atceras futbolists.
Aivars ir liels sporta fanātiķis. Viņš cītīgi seko līdzi dažādām sporta pārraidēm satelīttelevīzijā. “Nodarbojos arī ar spēļu rezultātu prognozēšanu. Tas man izdodas tīri labi, šķiet, ka interneta portālā “www.pasmaidi.lv” pat saņemšu balvu,” stāsta Aivars.
Skatoties lielos futbola mačus, var arī nedaudz kaut ko pašpikot. “Šajā vecumā jau gan neko jaunu daudz vairs nevar apgūt. Jaunībā gan biju bezbailīgs – nebaidījos krist un sasisties, tagad tā īsti nav, taču katra spēle uzsit adrenalīnu,” saka sportists.
Futbolu Aivars domā spēlēt tik ilgi, kamēr vien varēs un kamēr viņu ņems komandā. Viņš arī priecājas, ka veterānu futbolam ir atbalstītāji – Lizuma pagasta padome un SIA “Rubate”. Futbolists gan piebilst, ka nenāktu par ļaunu arī vēl kāds atbalstītājs.
