Iveta Jugāne ne tikai strādā par latviešu valodas un literatūras skolotāju, bet arī raksta un ilustrē lugas bērniem.
Iveta Jugāne ne tikai strādā par latviešu valodas un literatūras skolotāju, bet arī raksta un ilustrē lugas bērniem
Kāds savas dotības un talantu ar vecāku palīdzību sāk izkopt jau agrā bērnībā. Gadu gaitā šis cilvēks kļūst par slavenu mūziķi, gleznotāju vai sportistu. Cits to atklāj tikai sirmā vecumā vai tieši pretēji – nodzīvo mūžu un tā arī nesaprot, kas tad īsti viņam padodas un ko viņam patīk darīt brīvajos brīžos. Bet ir cilvēki, kuri par savu talantu uzzina nejauši un, tikai saņemot apkārtējo cilvēku novērtējumu, ir gandarīti par paveikto un saprot, ka iesāktais ir jāturpina. Pie šiem cilvēkiem var pieskaitīt arī Ivetu Jugāni, jo savu talantu – rakstīt lugas – viņa atklājusi nejauši.
Lugu saturs – pamācošs
Iveta stāsta, ka viņa savas lugas sākusi rakstīt 2005.gadā. “Esmu skolas teātra pulciņa “Zīļuks” vadītāja. Kad man vajadzēja sameklēt bērniem ludziņas, es tās vienkārši nevarēju atrast, lai piemērotu tās Ziemassvētkiem vai Lieldienām. Un tajā brīdī es sapratu, ka vieglāk laikam būs nevis kaut ko meklēt, bet gan pašai uzrakstīt. Tā šis process pamazām sāka attīstīties, un nu jau to varu saukt arī par savu vaļasprieku,” secina Iveta. Viņa stāsta, ka izdomātie lugu tēli un to raksturi ir pielāgoti teātra pulciņa bērniem. Savukārt ludziņu saturs ir pamācošs. Režisore savām lugām ir viņa pati.
Pirmā uzrakstītā Ivetas luga “Zīļuks meklē lielās pasaules gudrības” māca bērnus, kā iegūt lielo dzīves un pasaules gudrību. Ar degsmi un aizrautību viņa stāsta par savām ludziņām, kuras ir domātas bērniem. “Es paņēmu vienu Margaritas Stārastes varoni – Zīļuku – un daru ar viņu visu iespējamo. Zīļuks manās rakstītajās ludziņās ir centra varonis, pārējos varoņus izdomāju pati. Lugā “Zīļuks meklē lielās pasaules gudrības” galvenais varonis satiek skudru, kura viņam cenšas iemācīt, ka lielās gudrības ir celt un būvēt, savukārt bite saka, ka vākt medu ir lielāka gudrība. Tad jau skatītājiem pašiem ir jāizvērtē, kas ir tā lielā gudrība,” saka Iveta. Viņai ir svarīgi sava darba domu un ideju pasniegt vienkārši, brīvi, ar humoru, un luga ir labākais veids, kā to izdarīt, jo visu var pasniegt daudz emocionālāk. Autore nebaidās savos darbos izmantot pārāk daudz izsaukuma vai jautājuma teikumus, jo tas priekšnesumu padara dzīvāku un spraigāku.
Svarīgs apkārtējo novērtējums
Iveta atklāj, ka iedvesma lugu rakstīšanai viņai ir visapkārt. Dažreiz priekšā pasaka arī teātra pulciņa meitenes. Ja viņas nevēlas spēlēt dzīvnieku lomas, tad top jauna luga par cilvēkbērniem, viņu problēmām un nedienām. “Ideja par jauno lugu vienkārši man ienāk prātā. Tad es jūtu, ka man ir jāapsēžas un jāraksta. Ir bijis tā, ka sāku rakstīt pulksten 11 vakarā, bet tad apstājos, jo nezinu, kā turpināt.
Naktī atkal pieceļos un jau zinu, kas ir jāraksta tālāk. Nav tā, ka lugu iesāku rakstīt un zinu, ar ko tā beigsies. Viss risinās pamazām. Esmu uzrakstījusi tikai vienu lugu, kura tapa dienas laikā,” teic Iveta. Ir bijušas reizes, kad kārtējā jaunā luga nāk lēni un smagi un pati jaunā autore nonāk strupceļā, jo nezina, kas ar varoņiem notiks tālāk un kādi notikumi risināsies. “Šīs lugas tad arī nav tās labākās,” kritiski spriež Iveta.
Vislielākie lugu vērtētāji ir viņas vecākais dēls Andris, kā arī skolas bērni un viņu vecāki. Iveta atzīst, ka sajūtas un emocijas, kad ir tapusi jauna luga un to atzinīgi ir novērtējuši bērni, viņu vecāki un kolēģi, nevar izteikt vārdos un samaksāt latos. “Ar lugu rakstīšanu es varu dot un ņemt emocijas. Katrā lugā ir daļa manis pašas. Jūtos fantastiski, kad dzirdu, ka apkārtējiem patīk. Man ir milzīgs prieks, kad spēlē manu radīto lugu, kad uz skatuves ir mani radītie un izdomātie tēli,” smaidot nosaka jaunā rakstniece.
Iespējams, iznāks grāmata
Kopumā Iveta ir sarakstījusi desmit lugas, un viņai ir doma šīs lugas arī izdot. Pagaidām gan šis process ir apstājies tikai viena iemesla dēļ, jo pašai jaunajai autorei trūkst uzņēmības. “Pati esmu ļoti kritiska attiecībā pret saviem darbiem, bet mani iedrošināja kolēģes, kuras atzina, ka manas lugas ir ļoti oriģinālas, tāpēc uzdrošinājos sākt sarunu par manu lugu izdošanu ar izdevniecību “Pētergailis”. Nevaru gan pateikt, kad, bet šo sarunu ar izdevniecību noteikti, ka turpināšu. Kaut kad nākotnē sūtīšu viņiem savus manuskriptus. Gribu dzirdēt arī profesionālu vērtējumu, jo pagaidām esmu saņēmusi tikai emocionālu novērtējumu,” stāsta Iveta.
Nepatīk vidusceļš
Iveta ir ļoti radošs cilvēks, jo izrādās, ka viņa ne tikai raksta lugas, bet arī sacer dzejoļus, zīmē un dzied. Viņas draugi dzimšanas dienas apsveikuma kartītēs vienmēr var izlasīt tieši viņiem veltītu dzejoli. “Bērnībā es biju liela fantazētāja. Mani sarunbiedri bija puķes, vistas, gaiļi, gotiņas. Skolas laikā mamma mani biedēja, ka vedīšot pie ārsta, jo es mēdzu sarunāties pati ar sevi. Mani aizrāva grāmatas, un arī vēl tagad patīk tās lasīt. Lasu to, kas pašai dotajā brīdī šķiet aktuāls, piemēram, pašlaik par to, cik daudzveidīga ir cilvēka dzīve,” neslēpj Iveta. Viņa atzīst, ka, darot jelkādu darbu, viņai nepatīk iet vidusceļu. “Ja kaut ko daru, tad no sirds un līdz galam,” pārliecināti saka Iveta.
