Viesturs Ķuze var pastāstīt par katru seno priekšmetu, jo tam ir sava vēsture, kas saistīta ar konkrētiem cilvēkiem un notikumiem viņu dzīvē. Pagaidām Viesturs par privātā muzeja izveidi nedomā, bet par katru seno priekšmetu viņam ir savs stāsts.
“Priekšmetu man ir ļoti daudz. Joprojām nepietiek laika, lai tos visus uzskatāmi izvietotu. Pamazām cenšos ieviest kārtību. Visus senos priekšmetus vēl neesmu pārvedis no Sinoles uz Gulbeni. Tos bija krājis jau mans tēvs,” stāsta Viesturs, vedinot apskatīt seno lietu krājumu. Jāpiebilst, ka viņa tēvs bija Lejasciema pagastā godāts un cienīts Sinoles dzirnavu melderis, kurš tur sācis rosīties jau barona Mengdena laikā. Par to liecina arī vairāki dzirnakmeņi Viestura kolekcijā. Starp tiem smagākais sver pusotru tonnu. Par dzirnavu agrāko godību liecina arī gandrīz 200 gadus vecās mēbeles, kas darinātas no ozolkoka un savulaik kalpojušas baronam, piemēram, pamatīgs galds un bufete. Dzirnavu rosībā ar spoguļstikla aci noraudzījies arī liels spogulis, bet senas filca platmales sarindojušās uz tikpat sena drēbju pakaramā. Viesturs joko, ka ar senajām mēbelēm, ko grezno kokā izgriezti rotājumi, mazi spogulīši, lielas un mazmazītiņas atvilktnes, varētu iekārtot pat vairākas istabas. Galdi, skapji, sekreters, bufete, rakstāmgalds un vēl cits liecina par agrāko laiku meistaru darba pamatīgumu. “Rau, vēl ir saglabājusies koka gultiņa, kurā pats esmu guldīts,” rāda Viesturs. Un kur tad vēl vairākas šujmašīnas “Singer”, starp kurām vecākajai ir 309 gadi.
Ierīkotu smēdi un darbnīcu
Kolekcijā rasta vieta arī retro automobilim “M-401”, tautā sauktam par “Kārlīti”, kuram ir 53 gadi. Savulaik tā bijusi Viestura tēva pirmā automašīna, bet sešdesmitajos gados Viesturs ar to stūrējis pats. Arī šodien braucamrīks ir kārtībā, ja nu vienīgi tā dzinējs no bezdarbības kļuvis “slinks”. Vieta rasta arī motociklam “Emka”. Izjaucot tā dzinēju, atklājies, ka tas ir viens no pirmajiem ražojumiem. Uzpucēšanu gaida arī atsperrati un kamanas. Visus šos transportlīdzekļus Viesturs glabā kā pagātnes relikvijas.
Ja vien tas būtu nepieciešams, saimnieks varētu ierīkot arī pats savu smēdi un darbnīcu.“Man ir gan lakta, gan ēze, gan skrūvspīles, gan kalēja urbis, kā arī visi citi smēdē nepieciešamie piederumi. Arī kalis esmu,” stāsta Viesturs. Goda vieta ierādīta pirmās Latvijas laikā izgatavotajai ierīcei, kas domāta ēvelmašīnu asmens asināšanai. Kolekcijā ir arī pati ēvelmašīna, kas šodien tiek likta lietā.
“Ja ir sava privātā māja, tad savureiz noder arī senie amata rīki,” piebilst Viesturs. Par to liecina pamatīgs ēvelsols, kā arī citi galdnieka un mūrnieka instrumenti. “Man ir arī viss nepieciešamais, lai varētu darīt alu, jo sievastēvs šajā ziņā bija liels meistars. Kolekcijā ir vairākas alus muciņas un lieli koka kubuli alus raudzēšanai,” stāsta Viesturs. Arī kartupeļus stādot, viņš izmanto pamatīgam kaplim līdzīgu priekšmetu, kuru iecērt zemē, mazliet to pavelk, iemet bedrītē kartupeli un piemin ar kāju. “Savulaik, būvējot saimniecības ēku, ar speciālas ierīces palīdzību pats gatavoju ķieģeļus,” saka Viesturs un rāda priekšmetu ar kura palīdzību iespējams vienā reizē izgatavot trīs ķieģeļus.
Palīdz kaimiņi, draugi un paziņas
“Par manu vaļasprieku zina kaimiņi, draugi, paziņas un radinieki, kuri labprāt atvēl kādu senu priekšmetu. Vienu otru esmu iegādājies arī Rēzeknes un Cēsu tirgū. Būtu labi, ja es saskaitītu, cik priekšmetu ir kolekcijā. Ja kāds vēlas kaut ko atvēlēt manai kolekcijai, ņemšu pretim ar lielāko prieku,” saka Viesturs. Senlaicīgi ogļu gludekļi, mūzikas instrumenti, pudeļu aiztaisāmās ierīces, atslēgas, sētuves un miltu sijājamie sieti, slīmesti, bezmeni (pat no koka), bebru lamatas, cigoriņu grauzdējamā panna, maizes abras, riepu vulkanizējamā ierīce, ļoti sens dzelzceļnieka lukturis, petrolejas lukturi, nēši, vienroču izkaptis, dažādas dzirnavas, sienas pulksteņi, pūralāde, vērpjamie ratiņi, tītavas, koka ēveles, sviesta ķērne un daudz kas cits. Apbrīnas vērta ir griestu lampa, kas degot ražo enerģiju. To novadot pa vadiem, ticis darbināts radiouztvērējs. Kolekcijā ir priekšmeti, kas uz Gulbeni atceļojuši no Cēsu rajona Nītaures pagasta, kur savulaik mitusi Viestura vecmāmiņa. Kolekcijas lepnums ir arī sens ūdens sūknis, kas izmantots, lai nodzēstu ugunsgrēku. To darbinājuši divi vīri.
Izmanto visas iespējas
V.Ķuze priecājas, ja, piemēram, vārdadienā kā dāvanu saņem kādu līdz šim kolekcijā nebijušu senu priekšmetu. Viņš labprāt klausās arī “Radio 2” tirgus ziņas, ka cilvēki zvana un piedāvā kaut ko nopirkt vai vēlas kaut ko iegādāties. “Vēl gan neesmu piezvanījis cilvēkam, kurš pārdeva vērpjamo ratiņu un ēvelsolu. Arī interesējoties par senajiem priekšmetiem, daudzi cilvēki tā arī saka, ka tos vienkārši izmetuši kā nevajadzīgus, bet šodien senlietām jau ir liela vērtība,” saka Viesturs.
Iegriežoties muzejos, V.Ķuze cenšas izpētīt un izzināt visu par senajiem amata rīkiem un iekārtām, lai par tiem varētu pastāstīt arī citiem interesentiem.
