Psihologs ir kā spogulis, kurā cilvēks ierauga pats sevi, var pārdzīvot savas sāpes un saskatīt iespējas.
Psihologs ir kā spogulis, kurā cilvēks ierauga pats sevi, var pārdzīvot savas sāpes un saskatīt iespējas. Daudz diskutēts, ka šādam “spogulim” būtu jābūt katrā mācību iestādē, arī katrā iestādē vai organizācijā.
Speciālisti uzskata, ka psihologam būtu jābūt katrā mācību iestādē. Tomēr viena psihologa likme, kā to paredz Izglītības un zinātnes ministrija, ir paredzēta uz 600 bērniem. Rajonā nevienā skolā nav 600 bērni, tāpēc psihologi strādā darba apvienošanas kārtībā, strādājot divās vai pat vairākās mācību iestādēs.
“Skolas psihologs nedrīkst sēdēt kabinetā, pasīvi gaidīt un pieņemt klientus – skolēnus. Skolas psihologam jābūt iesaistītam skolas dzīvē, jānodrošina, lai viņš visiem bērniem būtu vienmēr pieejams. Ja sāk sāpēt zobs, tas ir jāārstē uzreiz, citādi sāpes kļūs neizturamas. Līdzīgi ir ar dzīvi skolā. Ja ir kāda problēma klasē, piemēram, bērni sakāvušies, tad konflikta problēma jārisina uzreiz. To nedrīkst atstāt novārtā un gaidīt, kad situācija būs kļuvusi sarežģīta. Skolas psihologam būtu jāpalīdz jau tad, kad sākas pirmās nesaskaņas un strīdi,” saka Gulbenes vidusskolas un Stāķu pamatskolas psiholoģe Mārīte Korne.
Vērtīgi iemācīties runāt par emocijām
Klases audzinātājam būtu labi jāpazīst klases bērni, jābrīdina skolas psihologs, ja bērna uzvedībā novērojamas pārmaiņas. Mācību gada laikā bērns var mainīties, tas ir dabisks process, jo bērns aug un veidojas.
“Reizēm bērnam nav problēmas, bet starpbrīdī viņš vēlas parunāties, jo nākamajā stundā ir kontroldarbs. Viņš ir uztraukts, un ir labi, ka tajā brīdī ir psihologs, kas viņu uzklausa. Divus gadus strādāju Gulbenes vidusskolā un pedagogi ir atzinuši, ka ar kritiskā vecuma bērniem, 7. un 8. klases skolēniem, kļuvis vieglāk strādāt. Iepriekš bija daudz stundu kavējumu, pārkāpumu. Arī šogad tie ir, bet bērni ir iemācījušies vairāk analizēt, runāt par savām emocijām un jūtām,” secina M.Korne.
“Ko man darīt? Es netieku galā!”
Pie skolas psihologa vēršas arī bērnu vecāki un bieži nākoties dzirdēt izmisuma vārdus: “Ko man darīt? Es vairs netieku galā!”. Tomēr psihologs padomus, kā dzīvot, nedod. Viņš tikai kopā ar cilvēku var meklēt risinājumus un iespējas. Tie, kas vēlas strādāt pie problēmu atrisinājuma, rezultātu arī iegūst, bet tie, kas vēlas gatavas receptes labai sapratnei ar bērnu, bieži vien viļas un attiecībās zaudē.
“Psihologs var norādīt tikai virzienu, kur meklējama problēma. Psihologs nevarēs visu atrisināt, vecākiem pašiem nāksies strādāt ar bērnu. Jāatzīst, ka ne visi tam ir gatavi un to grib. Sarunas laikā ar psihologu, vecākam būtu jānonāk pie atziņas, kur viņš ir kļūdījies. Bieži vien viena konsultācija ir krietni par maz, ir vajadzīgs darbs ar vecākiem pat vairāku gadu garumā,” secina Bērzu pamatskolas psiholoģe Una Tilgase.
Vecākiem jādod piekrišana
Psiholoģes uzsver, ka reizēm cilvēkiem nav izpratnes par psihologa darbu. To saista ar dažādām bērnu izpētēm, anketēšanu. Tomēr individuālais konsultatīvais un terapeitiskais darbs ar bērnu var notikt tikai ar vecāku piekrišanu. Ja vecāks uzskata, ka psihologam ar bērnu nav jārunā, tad neviens ar varu uz konsultācijām netiek vests, lai arī psihologs uzskata, ka saruna būtu nepieciešama.
“Ir bijuši gadījumi, kad skolotāji un psihologs vecākiem lūdz, lai atļauj strādāt ar bērnu, jo viņš ir nevaldāms, nespēj rast kontaktu ar vienaudžiem, bet vecāki saka stingru “nē”. Ir arī situācijas, kad mamma lūdz, lai ar bērnu strādā, bet atvasīte atzīst, ka jūtas labi un neuzskata konsultācijas ar psihologu par vajadzīgām,” saka U.Tilgase.
Viņa uzskata, ka sabiedrībā notikusi neadekvāta lomu sadale. Vecāku sapulcēs dzirdētais liekot secināt, ka skolai ir jāiemāca, jāaudzina, kā arī jāizveido bērns par kārtīgu sabiedrības locekli. Līdz ar to liela daļa vecāku atsakās no saviem pienākumiem un tiesībām, savu atbildību vēlas novirzīt skolai.
“Es uzskatu, tas notiek tādēļ, ka vecāki bieži vien jūtas bezspēcīgi un ķeras pie kāda salmiņa, kas palīdzēs. Diemžēl spēku cīnīties ar problēmām jāatrod pašam sevī, psihologs var tikai palīdzēt. Ir tik cilvēciski meklēt vainīgos neveiksmēs,” secina psiholoģe Evita Petručeņa.
Skolā nevar ierasties kampaņveidīgi
Skolās un pirmsskolas izglītības iestādēs psihologi darbojas ar iestādes direktora atbalstu un pretimnākšanu.
“Nedomāju, ka Stāķu pirmsskolas izglītības iestādē psihologu vajadzētu vairāk nekā citā rajona skolā. Nevar būt tā, ka psihologs skolā ierodas kampaņveidīgi – ceturksnī vai pusgadā reizi. Kad psihologs skolā strādā diendienā, viņš redz, ka bērns, piemēram, nepiedalās jau trešajā skolas pasākumā pēc kārtas, ka nedēļu staigā sabozies. Pie šī bērna ir jāpieiet un jāuzrunā. Var gadīties, ka klases audzinātāja tajā nedēļā ir aizņemta un bērna problēmas nesaskata. Varbūt pat negrib redzēt, jo, lai cik sāpīgi tas neskanētu, arī starp skolotājiem ir neredzīgie, nedzirdīgie un ļoti nogurušie,” saka Stradu pamatskolas un Stāķu pirmsskolas izglītības iestādes psiholoģe Iveta Gargurne.
Psiholoģe Inese Stradiņa piekrīt, ka, skolā strādājot diendienā, var novērtēt, kā risinās notikumu attīstība.
“Ir situācijas, kurās psihologs jūtas vai darbojas kā “ātrā palīdzība”. Es justos slikti, ja pēc sniegtās konsultācijas dzīvotu neziņā, vai tā bērnam ir palīdzējusi vai ne, un tikai pēc mēnešiem redzētu, ir vai nav līdzēts,” saka I.Stradiņa.
Nebaidīties uzticēties
“Cilvēki nāk pie psihologa ar sajūtu, ka viņa problēma ir ārkārtēja un unikāla. Viņam tās ir šausmas, viņš baidās, ka psihologs problēmu varētu dēvēt par laba sižeta cienīgu. Tomēr psihologu ar kaut ko pārsteigt nav iespējams. Tāpēc, beidzot darbu, gan kabineta, gan domu durvis tiek aizvērtas un pasaulei baumu līmenī par dzirdēto vai redzēto netiek stāstīts,” uzsver U.Tilgase.
I.Gargurne iesaka, ja rodas aizdomas par to, ka psihologs izpauž konfidenciālu informāciju, meklēt citu psihologu, kam uzticēties.
Strādāt jau profilaktiski
Ja atvērtie un dzīvespriecīgie bērni bez problēmām sameklēs psihologu un atklās sāpes vai piedzīvotos sarūgtināja brīžus, noslēgtie bērni pie speciālista neiet, lai arī cik grūti viņam būtu. Psihologs ar varu nevar konsultēt, bet var uzaicināt uz sarunu.
“Klusie, intravertie bērni, klasē atstumtie – viņi daudz ir cietuši un samierinājušies ar šādu lomu. Klusie bērni pie psihologa nonāk tikai tad, kad nepatikšanas jau “smeļas mutē”,” saka M.Korne.
Satrauc arī tas, ka pie skolas psihologa nenonāk tie, kam ir smagas dvēseles problēmas.
Psiholoģes atzīst, ka reti kurš pie speciālista vēršas profilaktiski.
“Reti bijuši gadījumi, kad pirmās klases bērna mamma jautātu, kā strādāt un sadzīvot ar bērnu, lai pusaudža gados viņam nebūtu problēmu. Nāk tad, kad bērns jau ir nonācis saskarsmē ar policiju vai ir kāda cita krīzes situācija. Tad strādāt ir grūtāk un risinājums prasa ilgāku laiku,” secina U.Tilgase.
Nepieciešams lauzt nepareizu mītu
To, ka iedzīvotāji kūtri meklē psihologa palīdzību, speciālisti skaidro arī ar sabiedrībā pieņemto maldīgo mītu, ka cilvēkam pašam jātiek galā ar problēmām.
“Ar šo nostāju ir grūti cīnīties. Cilvēks jūtas vainīgs, ka nevar palīdzēt pats sev. Bet spēks ir arī tajā, ja cilvēks sevi pārvar un meklē palīdzību. Pie psihologa var arī atnākt un klusēt. Vienkārši zināt, ka kāds tev tajā mirklī sēž blakus un viņam tu neesi vienaldzīgs,” saka E.Petručeņa.
***
Fakti
– Psiholoģija ir mācība par dvēseli.
Skolas psihologs ir palīgs bērniem, vecākiem un skolotājiem, lai risinātu un novērstu problēmas, kas rada traucējumus mācību procesā.
– Skolas psihologs novērtē skolēna mācību iemaņas, mācīšanās spējas, personības attīstību, emocionālo stāvokli, sociālās iemaņas, mācību vidi un skolas “klimatu”.
– Psihologam obligāti jānodrošina visu iegūto datu un izpētes rezultātu konfidencialitāte. Iegūtie materiāli jāglabā drošā, citiem nepieejamā vietā.
– Lai strādātu par psihologu, nepieciešams augstākās kvalifikācijas diploms, kas norāda, ka apgūta psihologa profesija un ir vismaz bakalaura grāds psiholoģijā. Vēl diskutē par psihologu sertifikāciju. Sertifikātu saņems tie, kas būs ieguvuši maģistra grādu psiholoģijā un regulāri piedalījušies supervīzijās.
– Rajonā darbojas astoņas psiholoģes:
Ruta Abramova – Gulbenes 2. vidusskolas psiholoģe, Iveta Bružāne – Pedagoģiski psiholoģiskās palīdzības centra (PPPC) psiholoģe, Inese Stradiņa – PPPC, Lejasciema vidusskolas, Gulbenes 3. pirmsskolas izglītības iestādes psiholoģe, Mārīte Korne – Gulbenes vidusskolas, Stāķu pamatskolas psiholoģe, Evita Petručeņa – PPPC psiholoģe (darbojas arī ar vardarbībā cietušajiem bērniem, pusaudžiem), Una Tilgase – Bērzu pamatskolas psiholoģe, Iveta Gargurne – Stāķu pirmsskolas izglītības iestādes, Stradu pamatskolas psiholoģe (labprāt strādā ar maziem bērniem un ģimenēm), Ita Keiša – specializējusies organizāciju psiholoģijā (tālrunis 9119810). Var palīdzēt uzņēmuma vadītājam personāla atlasē, darba apstākļu izpētē un uzlabošanā, darbinieku motivācijas izpētē un paaugstināšanā, kā arī radīt psiholoģisko pamatu, lai risinātu problēmas organizācijā.
