Šodien pensionāru paaudzei var pārmest vienīgi to, ka neesam izaudzinājuši tikpat gudru un strādīgu paaudzi, kādas bija iepriekšējās.
Šodien pensionāru paaudzei var pārmest vienīgi to, ka neesam izaudzinājuši tikpat gudru un strādīgu paaudzi, kādas bija iepriekšējās.
Tagad diendienā dzirdam, ka izdzīvošanā galvenais ir bizness, tirgošanās, pabalsti un humānā palīdzība. Esam pārdzīvojuši naidīgas un svešas varas, tās latviešu tautu nevarēja iznīcināt tikai tāpēc, ka tautā bija saglabājies darba tikums, bija darbs, kas neļāva iesakņoties ubagu psiholoģijai.
Tas šķelšanos neradīja
Skaidri atceros vācu un padomju okupācijas laikus. Šīs varas centās latviešu tautu izmantot savu mērķu sasniegšanai. Jauniešus obligātā kārtā mobilizēja savās armijās, un tiem bija jākaro pretējās pusēs. Netika žēloti arī skolēni. Tas latviešu tautā šķelšanos neradīja. Pēc 2. pasaules kara lielākajai daļai iedzīvotāju trūka pienācīga apģērba un uztura. Daudz bez atlīdzības bija jāstrādā sabiedriskajos darbos. Paldies Dievam, neviens mūs par nabagiem un ubagiem nesauca un nemācīja lūgt ubagu dāvanas un pabalstus. No depresijas paglāba darbs un vēlēšanās dzīvot pienācīgu dzīvi. Kaut arī algas bija mazas, nodokļi lieli, visādi valsts aizņēmumi celtniecībai un citām vajadzībām, tomēr korupcija, kukuļošana un citas melīgas darbības bija reta parādība. Materiālā stāvokļa uzlabošanai ģimenes iekopa piemājas zemi un turēja atļauto lopu skaitu. Bez valsts pabalstiem ģimenes audzināja un skoloja bērnus. Trūka dzīvokļu, bet daudzi to atrisināja pašu spēkiem, būvējot ģimenes mājas. Tas būvētājiem prasīja daudz enerģijas un līdzekļu, bija jādzīvo taupīgi, pat zem iztikas minimuma.
Lai arī kādas varas ir nākušas, visas sevi ir uzskatījušas par labākajām. Neviens neapstrīd, ka padomju laikā latviešu tauta netika lutināta. Bija darba ieguldījumam pienācīgas pensijas, bezmaksas izglītība un medicīna, ar atvieglotiem maksājumiem atpūtas nami un sanatorijas. Tas iedzīvotājus notrulināja un apslāpēja eksistēšanai nepieciešamās īpašības, radās nekaunība, varaskāre un mantkārība, blēdīšanās un dotā vārda neturēšana.
Kļuva par neatkarīgu valsti
1990.gadā Latvijā atjaunoja demokrātiju, tā kļuva par neatkarīgu valsti. Daudzu iedzīvotāju cerība bija, ka Latviju atjaunos par tiesisku valsti, kāda tā bija līdz 1940.gadam. Šīs cerības neattaisnojās. Padomju laika varasvīri neatgāja malā no vadības un iesāka denacionalizācijas un privatizācijas procesu. Paši sevi neaizmirsa un no savējiem veidoja atbalstāmo grupas. Ar vienu roku tautai deva kompensācijas un privatizācijas sertifikātus 28 latu vērtībā, bet ar otru par pāris latiem no vienkārša pilsoņa bez izlietošanas iespējām atpirka. Tā šie kungi bez naudas un mantojuma tiesībām tika pie svešas zemes, mežiem, celtnēm un citām materiālām vērtībām. Ar to radās tautā tā sauktie “biezie” jeb jaunbagātnieki, padarot par pilnīgi nabagiem lielāko iedzīvotāju daļu un pensionārus.
Dzīves līmenis uzlabošoties
Tagad tautai stāsta, ka, Latvijai iestājoties Eiropas Savienībā, dzīves līmenis uzlabošoties. Mani māc šaubas, ka arī šoreiz var atkārtoties denacionalizācijas un privatizācijas procesa varianti, kad veikli kungi “likumīgi” tiek pie bagātības, bet atsevišķa tautas daļa un pensionāri kā grimuši, tā arī grims nabadzībā.
Visapkārt ir redzami ar nezālēm un krūmiem aizauguši lauki, nesaimnieciski nocirsti meži un nopostītas lielfermu drupas. Tas viss radās pēdējā gadu desmitā. Šādi dzīvojot, valsts budžetā pietrūkst naudas. Ar to nevar nodrošināt pensionāriem tādas pensijas, kas pienāktos pēc viņu darba ieguldījumiem.
Tas rada aizvainojuma sajūtu
Lai atrisinātu pensionāru izdzīvošanu, palielināja sociālās aprūpes darbinieku, ierēdņu skaitu. Ceļ sociālās aprūpes centrus un izsniedz pabalstus. Visi šie labumi pienākas tikai vienai pensionāru grupai. Tie ir vientuļie pensionāri, kuriem nav bērnu, kā arī tie, kuri padomju laikā saņēma labiekārtotus dzīvokļus. Pārējiem ir jāiztiek bez atbalsta, tikai ar piešķirto pensiju.
Arī pensiju apmēru aprēķināšana jāuzskata par dīvainu. Par vienādu darba ieguldījumu tās ir dažādas. Vieniem tās ir pārāk mazas, bet citiem – pārāk lielas, pat vairākkārt pārsniedzot mazo pensiju apmērus. Tas daudzos pensionāros rada aizvainojuma sajūtu.
