Ziemassvētki jau aiz kalniem. Ceru, ka Ziemsvētku naktī katrs ir sagaidījis vismaz vienu brīnumu, dzirdējis labu vārdu, saņēmis gaišu smaidu vai gaidītu dāvanu.
Ziemassvētki jau aiz kalniem. Ceru, ka Ziemsvētku naktī katrs ir sagaidījis vismaz vienu brīnumu, dzirdējis labu vārdu, saņēmis gaišu smaidu vai gaidītu dāvanu.
Mans ieguvums šajā gadā ir tas, ka es atklāju vārdu “klausies”- iedziļinies, vērtē, apkopo. Sapratu, ka svarīgi ir sakārtot domas un nolemt konkrētā brīža prioritāti. Neradīt haosu sevī, savās domās un apkārtējos, mēģināt saprast tuvākos cilvēkus ģimenē, darbavietā ne tikai svētkos. Atskārtu, ka pirmā vietā nav mērķis, kas jāsasniedz par katru cenu, un tie, kuri zaudē, nav vāji. Stiprs ir tas, kas drosmīgi atzīt kļūdas, atrod laiku analizēt, pārdomāt savu rīcību. Nav godīgi teikt “mana taisnība”- ir kolēģa taisnība, bērna taisnība un miljoniem citu taisnību.
Ziemassvētku vakarā Velēnas baznīcā mācītājs mums uzdeva jautājumu: “Kāpēc svinam Ziemassvētkus?” Vai tāpēc, ka citi tā dara, ka ir brīvdienas vai svinam ziemas saulgriežus. Vai visiem ir drosme atzīties, ka svinam Jēzus Kristus dzimšanu?” Es svinēju savas meitiņas dzimšanas dienu, jo viņa dzimusi 24.decembra vakarā. Ilze ir mans Kristus bērns, bet visas atbildes uz šiem jautājumiem, lai kādas arī tās būtu, ir mūsu taisnības. Dievs mūs visus mīl, un viņš mūs pieņem, lai kādi mēs esam. Ziemassvētkos viņš mums uzdāvināja sniegu, apklāja kokus ar krāšņu sudrabu un, kā ziemā pieklājas, atsūtīja salu. Ir dīvaina sajūta, zinot, ka zemē, kur dzimis Kristus, iet bojā cilvēki un svētku svinības bijušas ierobežotas, un valdījis drūms noskaņojums. Mēs varam būt laimīgi, ka Latvijā valda miers, lai gan daudziem iedzīvotājiem klājas grūti. Mums atliek ticēt, cerēt un novēlēt sev: “Lai mūs visus sargā no debess, un mīl un saprot uz zemes.”
