Pašdarināts alus Jāņos vienmēr ir bijis īpaši baudāms. Lai svētkos dzēriens būtu sasniedzis savu garšas kulmināciju, Jaungulbenes pagasta „Jaunkokļu” saimnieks Jānis Andževs alu sāk brūvēt jau pāris mēnešus pirms svētkiem un tad to pagrabā glabā ozolkoka muciņās.
Šobrīd līgotājiem, kuru „Jaunkoklēs” katru gadu ir daudz, gaida aptuveni 200 litru pašbrūvētā miezīša. Tiks kurināts ugunskurs un uz lielā koka galda celts pašu siets siers, pašu žāvētās desas. Līdz pat rītam skanēs dziesmas un mūzika, tiks dejots, spēlētas dažādas spēles. Jautrība sitīs augstu vilni, jo vairāk tāpēc, ka līgotāji būs Jāņa bērni ar ģimenēm, starp kuriem ir daudz ar mūziku saistītu cilvēku. „Līgo vakars un Jāņu diena ar ozollapu vainagiem man ir sirdī. Līgo svētkos vienmēr sadedzinu iepriekšējā gada vainagu un vietā lieku jaunu. Arī alus kausu kolekcija tiek regulāri papildināta,” stāsta Jānis.
Nozīme mucai
„Manis brūvētais miežu alus nav gatavots tā, lai gāztu no kājām, bet – lai baudītu kā padzērienu. Ja grib dzert un reibt, tad lai dzer degvīnu. Mans tēvs brūvēja miežu alu. No viņa esmu pārņēmis šo prasmi, bet mums abiem nekad vienāds alus neiznāca, jo katrs darījām kaut ko citādāk. Alus brūvēšanu man savulaik ierādīja arī viens vecāks vīrs. Par labākiem atzinu viņa ieteikumus, tomēr katram meistaram ir savs rokraksts,” stāsta Jānis. Viņš uzskata, ka pirms lietošanas alum mucā ir jānostāvas vismaz vienu nedēļu, lai pilnībā nosēdinātu raugu. Alus kvalitāti nosaka arī muca. Vislabāk, ja tā ir no ozolkoka.
Skaļi jāsmejās
„Cilvēki dažkārt nenovērtē darbu, kāds ir jāiegulda, lai uztaisītu labu alu. Ar to vien, ka ir mieži, vēl nekā nebūs. Miežiem dīgtspēja ir vienāda, bet lielākos graudos ir vairāk koksnes, kas alus gatavošanai nav vajadzīga, tāpēc labāk izraudzīties mazos, kuros vairāk cukura,” stāsta Jānis. Graudus viņš vispirms mērcē, kamēr tie sāk atdzīvoties. Pēc tam graudus uz dēļiem saber kaudzītē, lai tās iekšienē veidotos siltums un graudi sāktu augt. Pēc aptuveni pusotras nedēļas, kad graudi jau ir saasnojuši, tos liek kaltēties un krāsas ieguvei mazliet grauzdē. Izkaltētos graudus saber maisā. „Desmit dienas graudiem maisā ir jānorūdās. Tikai tad var sākt brūvēt alu, ņemot vērā, kāds tobrīd ir mēnesis. Ideāli, ja alu brūvē jaunā mēnesī. Graudus rupji samaļu akmens dzirnavās atkarībā no tā, cik litru alus plānots gatavot. Tad sameklēju žeiri (kubuls), uzvāru ūdeni, atdzesēju līdz 75 grādiem un leju virsū graudiem. Tad seko visatbildīgākais moments – dzesēšana, lai kannā no kubula tecētu 10 līdz 15 grādu alus. Tam pievienoju cukuru vai medu. Skaistas krāsas ieguvei var pievienot arī sabrūninātu cukuru. Tas jau vēl nav viss. Arī apiņi un raugs vajadzīgs. To uzraudzēju atsevišķi, lai uzņem enerģiju,” stāsta alus darītājs, neatklājot savus mazos noslēpumus. Vienu gan vajagot paturēt prātā, ka brīdī, kad alum pievieno raugu, esot ļoti skaļi jāsmejas.
