Turpinājums. Dzīvo apjausmā par skaisto. It kā klusi un mierīgi dzīve rit Druvienas pagastā, bet klusums dažkārt mēdz būt mānīgs, jo, arī tā varai ļaujoties, var paveikt daudz.
2.turpinājums
Dzīvo apjausmā par skaisto
It kā klusi un mierīgi dzīve rit Druvienas pagastā, bet klusums dažkārt mēdz būt mānīgs, jo, arī tā varai ļaujoties, var paveikt daudz. Pagasts nelepojas ar ievērojamām investīciju summām, ar neskaitāmiem ražošanas objektiem, plašiem sporta pasākumiem. Toties Druviena ir lepna ar diviem muzejiem – Druvienas veco skolu un “Silmaču” muzeju, kas ir vienīgais muzejs Latvijā, kas veltīts konkrētai teātra izrādei. Arī muzeja vadītāja Sandra Āre ir īstais cilvēks īstajā vietā, jo, pateicoties viņas enerģijai un veiksmīgai sadarbībai ar pagasta padomi, muzejs dzīvo un pastāv. Arī Druvienas vecā skola – muzejs un tās vadītāja Ligita Zvaigznekalne ikvienu apmeklētāju pārsteidz ar emocionālu stāstījumu un kaut ko jaunu. Pie muzeja ierīkots skatu tiltiņš, ko iedancojusi folkloras grupa “Pērlis”, iegādāti atsperrati ekskursantu izvizināšanai, pamazām īstenojas iecere par tūrisma takas izveidi.
Ja nelielajā pagastā atrastos viens jaudīgs ražošanas objekts, ar to pietiktu, lai cilvēkiem būtu darba vietas, lai būtu iespējams attīstīties. Tomēr pagasta padomes priekšsēdētājs Juris Graumanis pauž prieku par Maiju Patmalnieci un Juri Šabraku, kuri drosmīgi sakopuši pamesto kādreizējā kolhoza godību un izveidojuši nelielas ražotnītes – galdniecību, kur gatavo logus un durvis. Kāds klients te pasūtījis gaļas griežamo dēlīti pamatīga galda lielumā. Silvijas Šabrakas rosība jaušama “Birzmaļu” mājās, kur šobrīd top jauka lauku pirtiņa. Pagasta vadītājs stāsta, ka pagastā vērojama labvēlīga kaite: viens kaimiņš stāda rozes un izpļauj pagalmu un teritoriju ap māju, viņam seko otrs, trešais, jo cilvēki apzinās, ka dzīvot skaisti nav grūti. Druviena ir viena no tām rajona vietām, kur perspektīvā varētu veidoties kāds vienota tūrisma maršruta pa rajonu posms, kurā būtu gan muzeji, gan Velniņa ezers, gan Kukažiņas ceļš, gan Knipskas pļaviņa, gan “Silmači”. Ja uz šejieni brauks vairāk cilvēku, zudīs bezcerība, kas bieži vien līdzīgi rudens vakaru miglai uzmācīgi grasās uzklāt savu plīvuru.
Tirzmalieši neaizmirst un gaida ciemos
Ikvienam pagastam ir sava zelta maliņa. Tas nekas, ja kādam tā biezāka, kādam plānāka, bet katram sava. Tirzmalieši godā allaž turējuši dziesmas un skatuvisko mākslu. Atliek tikai brīnīties, kur kultūras nama vadītāja Alda Alberte ņem tik daudz izdomas.Viņa priecājas, ka pēc kultūras nama remonta tajā kļuvis siltāk un skaistāk, jo ar pagasta padomes gādību te paveikts daudz. Pagasta padomes priekšsēdētājs Māris Raģelis stāsta, ka remontdarbus te vēl turpināšot. Viņš skatās pagasta nākotnē un tanī skata sporta zāli kādreizējās pienotavas ēkā, skaistām ainavām Tirzas upes krastos, sakoptām mājām, lieliskām atpūtas vietām. Par tādu pamazām veidojas arī SIA “Susuriņš” atpūtas vieta, kuras īpašniece ir Inga Skubiņa. Uzņēmīga meitene, kas nezūdās, ka pagastā nav darba, ka laukos nav vērts palikt, bet radusi nodarbošanos, lai izdzīvotu. Izveidota atpūtas vieta, kur nakšņošanai vieta četriem cilvēkiem, samaksājot tikai divus latus par diennakti, iespēja jāt ar zirgu, saņemt profesionālu masāžu, peldēties dīķī, karsēties saunā un makšķerēt zivis. Šis pirmais gads, kad “Susuriņš” uzņem atpūtniekus, to vēl nav pārāk daudz, tāpēc tiem, kas vēlas atpūsties dabas klusumā, jāsteidz šo iespēju izmantot. “Tirzas pagastā cilvēki pamazām sāk iedzīvoties. Vienīgi tie, kas sākotnēji būvēja plašas mājas, cerot, ka te paliks viņu bērni, šodien jūtas mazliet vīlušies, jo paši noveco, bet bērni paliek pilsētā,” stāsta M.Raģelis. Un tomēr – Tirzā ir svētavots, kas, ja ticam senam stāstam, spējot dziedēt acu vainas, bet kur ir šāds avots, darbiem un domām līdzi nāk svētība. Tirzā ir 1985.gadā novadnieku stādītā bērzu birzs, kā liecinājums, ka savējos te nekad neaizmirst un vienmēr gaida ciemos.
Ar enerģētisko spēku un laba vēlējumu
Galgauskas pagasta priekšsēdētājas Irēnas Biezās valstība nav liela. Tāpat kā citur te aug zāle, kas jāpļauj, krūmi, kas jāizcērt, ir mājas, kas jāsakopj. Tāpēc ir prieks par četru dzīvokļu mājas “Vietaskrasts” apkārtni, par “Kalnāju” daudzdzīvokļu ēkas apkārtni, par kultūras nama apkārtni un citiem objektiem. Tomēr atšķirībā no citiem pagastiem, te, “Klāvānu” mājās, kur dzīvo Oļģerts Miezītis, ir vislielākie akmeņu milži, ir bagātīgs, vēsturi apliecinošs materiālu un amata rīku klāsts, kas nemitīgi uzdod jautājumu: “Kas notiks ar mums, kad reiz pietrūks šā zinošā cilvēka?” Pagasta vadītāja priecājas, ka “Zemīšu” mājām tagad ir jauni saimnieki Liāna un Egīls Kušķi, kuri te strādā tikai mēnesi, bet nākotnē iecerējuši plašā siltumnīcā audzēt tomātus, gurķus, dēstus, izveidot ziemas dārzu un citas ne tikai pagasta, bet visa rajona ļaudīm vajadzīgas lietas. Pagasts nav iedomājams bez Valdas Vītolas un viņas “Lazdukalniem”, kur no katra koka, krūma, pelēkā akmens un zāles stiebra pļavā strāvo pozitīva enerģija. Valda to iemācījusies izmantot un dāsni dāvā cilvēkiem, aicinot viņus uz pirtiņu, kas celta no apses koka, lai pareizi nopērtu, masētu, pacienātu ar zāļu tēju un ieteiktu, kā būt skaistam. Viņa patiesību meklē un atrod dabā bet, tiekoties ar cilvēkiem, pa priekšu vienmēr palaiž labos vārdus un domas.
Turpmāk – vēl
