Katram cilvēkam ir sava sirdslieta, darbiņš, ko viņš dara ar lielu mīlestību un prieku. Lizumnietei Aīdai Eglei tā ir zīmēšana, gleznošana un arī filcēšana.
Aīda ir mākslinieciskas dabas cilvēks. Kopš agras bērnības viņai ir paticis zīmēt. Ar to viņa labprāt nodarbojas joprojām. “Mīlestība uz mākslu man laikam ir iedzimta. Manam tēvam savulaik labi padevās zīmēšana. Viņš gan vairāk zīmēja pats no sevis, es savukārt vairāk zīmēju to, ko kaut kur noskatos. Kādreiz skolas laikā, kad mācījos Lejasciemā, labprāt gāju gar Gaujas krastiem un zīmēju, tagad nav tik daudz laika, lai ietu dabā un zīmētu,” stāsta Aīda. Viņa atklāj, ka uzzīmēt varot jebko. Aīda rāda glezniņas ar skaistiem dabasskatiem – saulrietiem, viļņu sabangotām jūrām, ir arī tapuši vienkārši zīmējumi ar dažādiem pasaku tēliem. Savulaik viņa pati gatavojusi un zīmējusi arī apsveikumu kartītes. Kādreiz tās tik daudz nevarēja nopirkt, bet uzzīmēt ko skaistu Aīdai ir tīrais nieks, rezultātā prieks gan pašai, gan arī apsveikuma kartītes saņēmējam
Lai ir tā, kā nav nevienam
“Es labprāt gleznoju visdažādākajās tehnikās – gan ar akvareli, gan guašas krāsām, gan arī ar zīmuļiem. Esmu nolēmusi izmēģināt arī zīda apgleznošanu, kas ir ļoti skaista,” stāsta Aīda. Viņa apglezno arī traukus, veido sienas gleznojumus. Arī mājās viņa pati ir veidojusi sienas gleznojumus, labprāt palīdz arī citiem, ja ir nepieciešams ko uzzīmēt. “Es atrodu pielietojumu dažādām lietām – akmeņiem, celmiem, interesantiem koka veidojumiem, apgleznoju tos, pārveidoju, un top interesanti dizaina elementi. Gribas, lai man ir tā, kā nav nevienam,” saka sieviete. Tieši tādēļ viņa arī nepārtraukti apgūst kaut ko jaunu, cenšas dažādot savas mākslinieciskās prasmes. Bieži vien noskatoties ko jaunu arī no savas meitas Lailas Mednes, kas ir mākslas skolotāja. Jautāta, vai arī viņai savulaik nav bijusi vēlme savu dzīvi nopietni saistīt ar mākslu, Aīda atklāj, ka, protams, viņa labprāt būtu vēlējusies mācīties kaut ko saistītu ar mākslu, dizainu, noformēšanu, taču diemžēl tajā laikā nebija tādas iespējas, nebija, kas pabalsta. “Esmu strādājusi visdažādākos darbus, esmu bijusi vienkāršs strādnieks, bet māksla ir bijusi tā, kur pēc darba atveldzēt dvēseli,” saka lizumniete.
Nodarbe garajiem ziemas vakariem
Nesen Aīda ir apguvusi arī filcēšanu. Tā ir rokdarbu tehnika ar vilnas velšanu. Filcēšanas procesa laikā ir vērojamas milzīgas pārvērtības, kā no šķiedras jeb vilnas top pilnīgi atšķirīgs materiāls. Un tieši šīs brīnumainās pārvērtības droši vien arī piesaista cilvēkus. Ar filcēšanas tehniku var radīt ļoti daudz ko – ir tikai jāļauj vaļa fantāzijai. Iespējams uzmeistarot gan rotaļlietas, gan apģērbu (pat mēteli, arī siltas čībiņas), gan rotaslietas un arī dažādus dizaina elementus. Aīda sev ir izgatavojusi arī filcētu somiņu un virtuvei interesantus aizkarus. Viņa stāsta, ka rokdarbi, piemēram, adīšana vai tamborēšana, viņai nepatīk, taču filcēšana ir kļuvusi par sirdslietu. “Veselu gadu man bija iespēja mācīties kursos tepat Lizumā, kur arī apguvu filcēšanas tehniku. Uz pirmo nodarbību gan aizgāju vienkārši līdzi mazmeitai un nemaz nedomāju, ka man šī nodarbe iepatiksies, bet skatoties sapratu, ka man tā iet pie sirds. Katru dienu, protams, ar to nodarboties es nevarētu, taču brīžos, kad rodas iedvesma un esmu izdomājusi, ko vēlos izgatavot, labprāt darbojos,” atklāj sieviete. Šobrīd vasarā Aīda gan vairāk velta laiku dārza darbiem, kas viņai arī ļoti patīk, bet ziemas garajos un pelēkajos vakaros labprāt nododas filcēšanai.
Kā pārbaudījums sev
Aīdas istabu rotā arī pašas gatavotās filcētās gleznas. Māksliniece stāsta, ka viena glezna top apmēram četras stundas, bet rezultāts ir interesants un ļoti skaists. Ja gleznu skatītu no attāluma, nevarētu pat pateikt, ka tā ir radīta filcēšanas tehnikā. Aīdas filcētajās gleznās pārsvarā ir dabas motīvi, ziedi. “Izdomāju kādu gleznas motīvi un tad skatos, vai izdosies. Tas man ir arī kā pārbaudījums sev. Protams, ar katru nākamo gleznu izdodas arvien labāk un labāk. Un, radot kaut ko skaistu, arī dzīve kļūst skaistāka.” Protams, Aīdas radītie darbi dāvanu veidā bieži vien nonāk pie radiem un draugiem. Viņa smejot atklāj, ka visi radi jau staigājot viņas filcētajās čībiņās. Roku darbam mūsdienās ir liela vērtība, tādēļ šādi pašu gatavoti darbi tiešām ir lieliska dāvana, turklāt Aīda katru darbu rada tiešām ar lielu mīlestību.
Tagad Aīda jau kaļ plānus par nākamo darbiņu, ko apgūs. “Man gribas iemācīties arī dekupāžu. Ceru, ka man tas izdosies. Līdz pensijai vēl ir kāds brīdis, pa šo laiku gribas vēl daudz ko iemācīties, lai pēc tam, kad būs daudz brīva laika, varu darboties un priecēt sirdi,” saka Aīda.
