Ja dižķibeli varētu salīdzināt ar kaiti, diemžēl būtu jāsecina, ka mēs jau gadu turpinām slimot. Ir slikti, daži vemj, teju visi dusmojamies, meklējam vainīgos un slīgstam negācijās, instinktīvi tiecoties pēc miera, iepriecinājuma un cerības. Atveseļošanās gan varētu nebūt tik ātra, jo jāmainās domāšanai visās jomās. Nu nenāks neviens no malas, lai iepriecinātu, iedotu darbu un nokārtotu dzīvi, spriežam kopā ar ģimenes terapeitu Sandi Ratnieku.
Grūst ilūzijas
Lai sāktu virzību ārā no krīzes, vispirms jāsaprot, kas vispār noticis un kurp doties. Tas jāapzinās gan mums kā indivīdiem, gan valstij kopumā. Varētu jau vilkt robežu starp lēmējvaru un tautu, tomēr demokrātiskā sabiedrībā, kā zināms, viņus deleģējam mēs. Tātad esam viens liels “mēs”!
“Manuprāt, “ziepes” patlaban ir tik lielas tādēļ, ka esam noticējuši ilūzijai, kuras filozofija balstās uz to, ka varam tērēt naudu, kura mums nepieder. Mums tika pārdota doma, ka iespējama ātra un nepārtraukta augšupeja, kas ir ļoti tīkama mūsdienu cilvēkam, kurš visu grib ātri. Tā bija pilnīga eiforija, no kuras patlaban lēnām atskurbstam,” raksturo S.Ratnieks. Vai izdosies saprast krīzes iemeslus un izdarīt būtiskas izmaiņas? “Problēma gan ir tajā, ka mums kaut kas nav kārtībā ar domāšanu un saimniekošanu. Šī situācija rāda, ka 20 gadus esam kaut kā ne tā gājuši. Nav normāli, ka neražojošais aparāts attiecībā pret ražojošo ir nesamērīgi liels. Tāpēc krīze bija vajadzīga. Bet vai tiks izdarītas nepieciešamās pārmaiņas? Katram jau savs krekls tuvāks. Parasti pārmaiņas vēlamies īstenot uz citu rēķina,” spriež Sandis.
Nepareizi salikti akcenti
Nevēlēšanos sākt no sevis ietekmē ne tikai cilvēka daba, bet arī apstākļi, kuros esam auguši. “Piemēram, izglītības sistēma bija vērsta uz to, ka jaunietim vien jāapgūst profesija un darbu viņam iedos. Patlaban šī domāšana brūk, kad no svara katram parādīt savu privāto iniciatīvu – kas ir tas, ko varu pats izdarīt? Krīze tāpēc ir laba, ka liek domāt un izvērtēt,” ir pārliecināts ģimenes terapeits.
“Cilvēka labsajūta ir ļoti atkarīga no sociāli ekonomiskās situācijas. Īpaši tad, ja apakšā ir doma, ka kāds par mani parūpēsies. Tomēr šī cerība nav pamatota, tāpēc mums tik ļoti sāp. Bijām pārāk koncentrējušies uz to, ko vēlamies, būdami pārliecināti, ka tas spēj darīt mūs laimīgus un to var nopirkt. Mūsu pašsajūta bijusi ļoti atkarīga no ārējām lietām. Nesaku, ka tās nav svarīgas, bet tie nav pareizi salikti akcenti. Kā reiz kāds sacījis – visu gribot, mūsu dzīve pārvēršas skrējienā, bet, tā skriedami, pajoņojam garām svarīgākām lietām,” pārdomā S.Ratnieks.
Piederības apziņa savai zemei
Vērtību pārvērtēšana un izprašana ir būtiska ne tik daudz, lai, piemēram, spodrinātu savu morālo tēlu, bet galvenokārt atrastu spēku. “Nenoliedzami, šis laiks ir arī garīguma krīze, tāpēc vajadzētu kultivēt lietas, kas dod spēku, un izvairīties no tām, kas to laupa. Mēs nedrīkstam citiem sagādāt prieku, sabojājot mūsu dzīvi. Kaut kādā veidā jāuzbūvē siena, ka paliekam informēti, bet sargājam privāto dzīvi un neļaujam negācijām tajā ienākt,” mudina Sandis. “Domāju, ka cilvēkam dzīvē ir kāds uzdevums, piemēram, sniegt savu ieguldījumu sabiedrības attīstībā. Būtu naivi iedomāties, ka esam piedzimuši tikai, lai izklaidētos. Grūtībām dzīvē arī ir sava vieta. Mūsdienu cilvēki gan nav tam sagatavoti. Sendienās bija masveida nabadzība un bads, bet cilvēki ir dzīvojuši un izdzīvojuši. Dažkārt jau uznāk dusmas – negribu tādā valstī maksāt nodokļus! Tomēr pastāv cita perspektīva, ka šī ir mana tēvu zeme, te, par spīti grūtībām, gadsimtiem ilgi dzīvojuši mani senči, tāpēc es nekur nebraukšu! Problēma ir tajā, ka mēdzam identificēt valdību ar zemi, bet aizbraucot tiekam atrauti no tās. Taču piederības izjūtā pret dzimteni arī ir spēks!” teic S.Ratnieks.
Krīze ir mūsu spogulis
Aija (32), strādā radošu darbu: – Šis laiks, ko cilvēce dēvē par krīzi, manuprāt, nav nekas vairāk kā spogulis katra vērtību sistēmai, pasaules lietu kārtības uztverei, radu un draugu attiecībām. Viss, kas pašlaik notiek ar un ap mums, ir tikai un vienīgi likumsakarības, mūsu pašu izdarīto izvēļu rezultāts.
Cik tad ilgi varēja turpināties, ka grūtībās nonākušam kaimiņam kaimiņš bez desmit latiem palīdzēt nesteidzās? Cik ilgi varēja turpināties, ka brālis nicināja brāli mazāku ienākumu dēļ? Cik ilgi varēja tikt izsmieti cilvēki, kuriem nebija kredīta “pareizajā bankā”? Vienu brīdi šķita, ka visa pasaule sajukusi prātā, virpuļo trakā dejā uz nekurieni.
Šķietamajam veiksmes un labklājības burbulim reiz bija jāplīst. Var jau cilvēkam ar nabaga domāšanu un dzīves pieredzi iedot rokās pasakainas bagātības, bet šis tik un tā paliks nabags, jo tāds būs savā dvēselē un prātā. Protams, mēs katrs tiecamies uzlabot savas dzīves apstākļus, un tas ir normāli. Runa ir par attieksmi. Par to, cik daudz cits citam esam nodarījuši, demonstrējot iedomātu varu pār otru augstāka stāvokļa vai biezāka maka dēļ. Patiesībā tagad līdz ar mantisku vērtību zaudējumu mēs tikai sākam apzināties vēl traģiskāka apmēra zaudējumus, kuru cena nav aprēķināma! Skrējiens pēc šķietamās labklājības, stāvokļa sabiedrībā un izskata kaimiņa acīs daudziem prasījis daudz vairāk par laika ieguldījumu. Uz turības altāra noliktas veselības, laulāto attiecības un zaudēti bērni. Tādēļ, ka ilggadējais laulātais draugs var mest ēnu uz kredītā ņemtā glamūrā uzvalka spozmi. Bērni, kuri savas asaras pēc vecākiem slaucījuši viņiem atstātajās banknotēs vai auklīšu jaku piedurknēs. Gados jauni cilvēki, kuri stresa un pārdzīvojumu dēļ novecojuši pirms laika vai iegrimuši dažādās atkarībās. Pasaules lietu kārtība prasa samaksu par visu. Tagad šis laiks ir pienācis un kas diemžēl žēlastības nepazīst.
Taču šim laikam ir arī cita seja. Tas ir jaunu iespēju, meklējumu un atradumu laiks, kas pieprasa apstāties un domāt. Laiks, kad meklēt jaunu skatu uz lietām un dzīvi kopumā, kad ievilkt jaunu elpu, lai skrietu tālāk. Mēs katrs šobrīd uzdodam jautājumus un meklējam atbildes – gan visi kopējas, gan katrs savas. Un labā ziņa ir tā, ka tie, kuri meklē, vienmēr atrod! Atbilde ir tikai laika jautājums.
